Jaungada dzejoļi

1 2 3

Nieki. Nekas /15

Paldies par tavām acīm lielām!
Nāk jaunais gads ar tumšām ielām,
un tikai jumti pilni sniega,
un dvēsele, pakārta pie diega,
re, debess vidū šūpojas.

Nekas man nepieder, nekas!

Es negribu ne kāpt, ne vīties.
Cik viegli nu ir atsacīties
no zābakiem, kas mani nes,
no putekļiem uz palodzes.

Ne sauciena, ne pieskāriena.
Kāds milzīgs miers un klusa diena.

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt.
Cik skaisti ir tā - nepiederēt!
Nekam, nekur. Kā palags linu
es lēni sevi izbalinu.

Un saplūstu ar vakarēnām.
I tevi aizmirstu es lēnām.

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs.
Un es jums nepiederu vairs.

Tumsa sabiezēja melnzaļa
un priedes iekusa tajā

nu tumsas siena
ar priežu ciļņiem

bet ir
priedes tur ir

jūra nopūtās trīsreiz
kopā ar mani
un tagad tas ko ērģeļo viņa
ir jau kas cits

jūra nav saredzama
bet es zinu
viņa tur ir

manas zemes
uzrautie mīļie pleci
saredzami
tikai uz kartes

bet es pieveru acis
un tur viņi ir

pleci tur ir
zeme tur ir

Tumsa sabiezēja melnzaļa
un priedes iekusa tajā

varbūt tas ir viņu jaungads
priežu jūras un zemes jaungads
un varbūt ka tāpat
kā mēs no alvas
viņi lej laimes no tumsas?

droši tas ir arī mans jaungads
jo
dzi
sirds
dun
kā zvans.

Ir dīvaina sajūta gadu mijā,
Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā,
Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs,
Ko nākamā gada puteņi sūtīs -

Ir dīvaina sajūtā tādā brīdī,
Kad satiekas gadi uz īsu brīdi:
Tu pats it kā stāvi vēl durvju priekšā,
Bet domas sen jau atrodas iekšā.

1 2 3

Ieskaties arī