* * *

pilsēta aizaug
lēni aizmirstām sejām
logu biezokņi pamāj aiz paraduma
tikai tāpēc ka balss spiež uz varžacīm

un kauc katrā dubļu pliķī
tikai tāpēc ka sev kāds aiznaglo muti
un sajūk prātā
kad klusums uzrīko dzīres
visiem vientuļiem kam šeit nav paredzēta vieta
un dzīve ir aizsvīdis stikls
uz kura viss sadalīts laika joslās
pa solim pirms un pēc durvīm
kas nekad neveras ciet

/dzejoļa autors Jānis Vādons/