Dzejoļi par dzīvi
Miss Kalifornija 2009
Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl vīrieti?
Krūtis ir super un garas ir kājas,
Gribētos viņai vēl vīrieti mājās.
Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl rozīti?
Vāze ir tukša, veikals ir ciet,
Negribās pašai pēc puķītēm iet.
Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl karieti?
Gribētos Baznīcā, gribētos kāzas,
Lai būtu tā, kā ”Mūzikas skaņās”.
Miss Kalifornija, kas tā par sievieti?
Kas viņai trūkst, ja vajag vēl čabulīti?
Gribētos būt par mammu un tēti,
Jo citādi prieki ir stulbi un lēti.
Pilns zemeņu trauks (1)
Ceļš pa patiesības takām
Brists jau otro gadu tiek;
Drūms ir tas un pilns ar alkām
Pēc viņas..., kas soļiem liek
Tapt raitāki skaļākiem – kā tiem vārdiem,
Kuri sirdī manā nebeidzami skan:
Gribu redzēt mezglus ārdam
Paša dēmoniem, kuri naski slēpjas,
Manā miesā sasūkušies
Līdz ar mani tie kopā tērpjas
Ilūziju un vienaldzības drēbēs...
Kas ir viņa, ko gaidu,
Mīlu un neprātīgi alkstu?
Tā ir Dzīve, kā pilns zemeņu trauks,
Ar ogām saldām, kuras baudot smaidu;
Es eju pa patiesības takām,
Tā ved uz turieni, kur ir kas jauks,
Bet līdz ar soliem manī tomēr zogas
Bailes, ka Dzīve tā arī sauks,
Mani vienmēr no horizonta tāla,
Tik stāstot cik saldas ir sārtās ogas
Ja vien es varētu (1)
Ja vien es varētu,
Tik uz priekšu,
Straujiem soļiem iet,
Pa pasauli šo bezgala plašo...
Es kā vēja brāzmas vientuļās,
Šo pasauli skatīt spētu:
Pilnām plaušām tās aromātu tvertu,
Līdz pašā aromātā būtu pats pārvērties,
Intīmā dejā ar vēju krustojoties...
Ļaudis saprast censtos,
Ko jūtu, blakus tiem esot:
Brāzmas vēsās ir manas skumjas,
Brāzmas siltās ir mana mīla,
Šalkas lapās ir mani čuksti,
Šalkas viļņos ir manas dziesmas...
Bet bezvējš, sauss un vēss,
Ar Klusumā strauji apglabātām šalkām
Ir mana Nāve
Vakarā (3)
Nāk vakars no tālas un teiksmainas malas,
Ne putniņš vairs dzirdams, ne ūdeņa čalas.
Tik mākoņu buras
Vēl kvēlo uz jūras,
Tad satinas lēnām un nodziest aiz salas.
Dus zilganie sili, dus lauki un sētas,
Dus debesis mirdzumā dziļas un svētas,
Tik dvēsele nedus
Kā zāle zem ledus -
Tā mostas no jauna, un sāpēt sāk rētas.
Laiks un darbs (4)
Kā ūdens nemitīgs
no augstas klinšu kraujas
Laiks dziļā mūžībā
ar dzīves mirkļiem raujas.
Bet ir kāds lielāks spēks,
kas uzveic laika varu,
Ar nemirstību tas,
ar lauriem kronē garu.
Kā pērles gadi kļūst,
kad viņš tos satver rokā
Un rotā mirdzošā
sien beidzot vienā lokā.
Mēdz saukt to likteni,
kas spēcīgs, spožs un skarbs,
Bet tas mīt ikdienā,
un viņa vārds - ir darbs.
