Dzejoļi par dzīvi

Tev izkrīt no rokām pudele /2

Tava meita no lauskām būvē sev pili.
Drēbes piesūcas vīna un viņa visu mūžu tā smaržos –
Pēc kņadas, asinīm un rūgtuma.
Neviens tavu princesi neredzēs,
Izelpa glāstīs šo namu.

 Ikviens viņas kliedziens vai lūgums –
Ar pirkstiem uzrakstīts uz pils sienām –
Tūlīt aizrasos.

Vien pēc tam,
Kad būsi drošs –
Viņas balss un augums ir sadrupuši –
Tu savāksi lauskas no zemes un norīsi tās –
Savas meitas vienīgo patvērumu.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Kartogrāfs /1

viņš iezīmēja papīrā ielu
rūpīgi ieskicēja trīs- un četrstāvu namus
dažus tikko salapojušus kokus
uzšņāpa

stabus ar satiksmes ugunīm
un nedauz graciozākus ielas spuldzēm
vēl piešķieba galvu pārskatīdams
vai viss tieši tā kā jābūt

tad – neticami lielai laimei
vai nelaimei pretim –
pats aizstaigāja pa šo ielu
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Dzīvot ugunī

vasaras piegarša visā.
telefonklausulē, kas apēsta vakar.
stikla glāzē, kas atstaro ūdeni.
pienenēs, kas iekrīt,
un kļūst vēl nekad nebijušas.

izspiestā smaidā, kas brīdina neuzķerties.

dzīvot ugunī
dzīvot ugunī.

bez spriedelējumiem.
un citiem veiksmīgi ievazātiem trikiem.
izvirzīt sirdi ārpus ķermeņa gabarītiem.
jau vēls.

(pliki paliksim un tālāk netiksim.)
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Sapnī nevar redzēt krāsas /2

sapnī nevar redzēt krāsas -
papīrs sprakšķ zem zīmuļgala
sadzirdama balss kas tuvojas
ar lielu un tumšu vidu
un pūkotām maliņām

tad topu es noplēsts
iemīņāts darba dunā
skrienu pa koridoriem
man tuvojas mehānismi
ar eļļainām dzensiksnām
āķiem un aplupušām
zaļas eļļas virsmām…

tā bija pirmā krāsa

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Uz nākamo gadsimtu

Īstenība pakāpeniski pārvēršas par neīstenību.
Tu izlasīsi šos burtus, ko atstājusi tinte,
un vēl pārmetīsi, kā skudrai - miza
tās lēnību.

 Atceries, ka ļaudis pamet dzīvokli tikai svarīgu
ieganstu dēļ: uzlec īres maksa, uzkrīt kadru samazināšana;
nākotnei vienkārši telpa nepieciešama
bez viņiem.

No otras puses, ņemsim zvaigznājus. Kā teiktu tiesnesis,
ciktāl gaismas ātrums tiem - katastrofa,
to klātbūtne ira prombūtne, un esība - vien neesamības
sekas.

Tā, gadiem ejot, pierādījumi kļūst svarīgāki nekā noziegums, dienas –
interesantākas nekā dzīve; tā ar skopu
pieturzīmi aizstāj balsi. Jebšu no tevis nesagaidīt ne atmiņas,
ne teleskopu.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...