Dzejoļi par dzīvi
Mans draugs (2)
Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,
kam spārni straujāki kā bezdelīgai,
kas skumju važas iesviež vējos brīvos
un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.
Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,
kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi
un bijušā nekad vairs nenožēlo,
kas mīlē dzīvi, pelēko un lēto,
un gavilēm sveic dienu neredzēto.
Maldugunis
Mēs maldāmies, mēs maldāmies,
mēs — maldu uguntiņas.
Mēs tiekamies un šķiŗamies
un plīvojam kā viņas.
Kā viņas, aizdegamies mēs
un miglā klīstam klusi,
un klusi beigās izdziestam,
kad sirds ir piekususi.
Un pasaule — šis lielais lauks
ar zaļo dzīves leju —
ir pusnakts mirklis baigs un jauks
ar malduguņu deju.
Mēs klīstam, dzirkstam, plīvojam —
kur jauki zib un laistās!
Ak, lielais Malduguņu-kurs,
cik tavas dzirkstis skaistas!
Dienas
Ar mazliet skumju prātu
ikkatru vakaru
kā drānu novalkātu
es dienu nolieku.
Dažs saulains mirklis viņā
ir dzidri ieaudies,
un daža asariņa
starp krokām slēpusies.
Rīt, sapņiem gaistot acīs,
man jaunu uzģērbt sauks,
līdz Devējs vienreiz sacīs:
”Būs diezgan! pietiek, draugs!”
Maza cilvēka vakara lūgšana (2)
- Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari —
rudzlauku un pienenes ceļmalā,
un visgaŗāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,
jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk —
Kad aizmigšu - būsi tik labs tak, vai nē? — man dārzā, zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnītis iestādīts.
Un kamēr es pats būšu apgulies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties...
Bet zeme tik cieta, un viņam, varbūt,
būs zaļo galviņu pacelt grūt,
tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!...
Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt grību ko labu Tev izdomāt...
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts...
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!
Bērnība (5)
Bērnība! tu esi zelta ābols,
kas pie paradīzes koka zara
augi mirdzēdams ka pati saule.
Varavīksnas nāca tevi raudzīt,
septiņrožu dvieļos satinušās,
septiņupju pērlēm apkārušās.
Tās tev teica spožas pasaciņas,
kas kā septiņupju pērles dedza
un kā septiņrožu sārti dzisa. — —
Vējš notrieca tevi melnā upē,
kur nav pērļu, kur nav varavīksnu:
tagad tevi melni viļņi svaida.
Reti kādreiz bezgalīgā tumsā
pazib viļņos stars no senās mirdzas —
sena atmiņa no senās paradīzes...
