Dzejoļi par Latviju

1 2 3 4 5

Laika vidū /3

Mēs esam iemesti kāda laikmeta vidū
kā sīknauda ar mazu vērtību.
Neviens mums neprasa
ne atļauju, ne padomu.

Kāds skaitļotājs mūs saskaita,
kāds atskaita
un tad iemet atpakaļ izmaiņas straumē.

Pa platu upi peldot
mēģinām sajust savu pašvērtību.

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!

Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.

Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.

Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.

Dzimtais pavards pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,

bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.

Sapņi iet Daugavā.
Tie nav atmiņu sapņi.
Divreiz tās pašas ilgas
uz jūru neplūst.

Sapņi par to,
ka kaut kur

vēl stāvāki krasti būs,
vēl zilākas debesis būs
un kāds akmens nez kāpēc vēl raudās.

Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.

1 2 3 4 5

Ieskaties arī