Tā es mīlēju četras ceturtdienas

Es tevi mīlu
ceturtdien,
kad papīra laiviņas
peld prom pa Nīlu

Uz ielām stāv vīriņi,
augšup paceltiem katliņiem,
viņi ķer krītošos,
mūsu ceturtdienas nogurdinātos

Es tevi mīlu
ceturtdien,
kad darbi no rokas iet,
kad krāsniņā pīrāgs cepas
un ūdenskrāns, kā vienmēr, ciet,
un no pilošās skaņas tu vairs
neiemiedz

Es tevi mīlu
ceturtdien,
es tevi mīlu,
tā, ka saulespuķes
plaukst manās acīs

es tevi mīlu,
ar taviem sauleszaķiem
uz degungala,
kad tu stāvi
pie mūsu mazās
pasaules malas

turi mani savās rokās,
un nelaid mani prom,
turi mani aiz bizēm manām
un slēpies aiz narcisītēm savām

Es tevi mīlu
ceturtdien,
kad kanālmalas
baložus mēs
palaižam peldēt
[atkal] prom pa Nīlu

mazie lietusvīriņi,
pakšķ pār mūsu
smaida kapucīnu

notek acukrāsas
matukrāsas notek prom,
uzbūvētā mūsu ceturtdiena,
saulē nekad neizbalo.

/dzejoļa autors Alice/

uz ziņu sarakstu