Dzejoļi par mīlestību
Mīlestības vēstule (10)
Ir paruna sena, veca kā zeme:
Apdomā divreiz, pirms ko sāc!
Ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme:
Sacīt tev – lūdzu, tuvāk man nāc...,
Paruna šī, kā vīruss postošs
Inficē manas maņas, izņemot vienu,
Tā uz šis lapas aust kā rīts mostošs,
Līdz iemieso sevī drūmu, vientuļu dienu
Sev vienīgā zināmā veidā, es tagad
Tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu:
Uz audekla klātas krāsas, bet toņu tur trūkst,
Tie paliks vienmēr tādi, ja arī turpmāk es mukšu
Prom no vārdiem, kurus sacīt tev vēlos,
No pirkstu pieskārieniem taviem, kas toņus radīs
Par simpātiju liesmām, kuras gleznā kvēlos
Kā Erota svētība – tā savas sēklas stādīs
Tu varbūt jautāsi man: kāpēc un kā?
Es atbildēšu: Tava Daile, kā krāšņs zieds...
Tu sacīsi: Katram ziedam pienāk riets.
Es smaidīšu: Ne tiem, dvēseles dārzos plaukušiem...
Tu teiksi: Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?
Es čukstēšu: Tas taču pārāk vienkārši būs...
Tu beidzot smaidīsi: Vai tad no tā jūtas neīstākas kļūst?
Es sapņošu: Nē, bet vēlos ietērpt
Tās aurā.., tā radīs tik tiešām patiesu!
Tu brīnīsies: Ko gan?
Es starošu: Smaidu tavu patiesu...
Tu sakautrēsies: Ko paudīs šis smaids?
Es klusēšu: Tu jūti, ka mīlēta tiec!
Tu nebiji patiess
Nekur tu nebiji patiess,
Viss melos ir sapīts.
Vien mirkli tu proti acīs
Būt vairāk kā dzīve...
Viss.. Tukšs ir it viss,
Uz kurieni skaties..
Vējš aizmirst ceļu, kad
Stāvi tam seju pret seju.
Uz augšu krīt tie,
Kam asara sveša kā sava.
Bet tavās sausajās acīs
Šis lietus nav lijis...
Nekam tu nebiji patiess,
Mēs neesam tavi.
Vien dvēsele turas pie
Ceļa caur sirdi uz ”labi” ....
Pasaulei garām
Lēni šūpojās mirdzošās vindās
Zilas lampas tai naktī pār mums,
Koki stāvēja sarmoti rindās,
Cieši līdzās es gāju ar jums.
Puķu namu un veikalu logi,
Veikli gleznojot, uztvēra mūs,
Visi šantani, kabaki, krogi
Saldi dūca un sauca tik mūs.
Cēlās priekškari zeltaiņām skarām:
Lūdzu, lūdzu, tik mirkli še būt!
Bet mēs aizgājām pasaulei garām
Sapņu skaistumu dvēselēs gūt.
Nakts elēģija
Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību!
(Man šoruden jau paiet vesels gads,
Kopš pazaudēju tavu mīlestību.)
Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā no taviem glaimu dzirkstiem,
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem.
Vīzija naktī
Viņa bija te . . . Es jutu
Viņas elpas pieskaršanos
lt kā vieglu jūras putu
Nemierīgo viļņošanos.
Tad es saucu, pēkšņi juzdams,
Kurp ik skaņu vēsma aiznes,
Un no jauna viss bij klusu.
Gaisos mirgoja tik zvaigznes.
