Dzejoļi par mīlestību

Svešai /2

Tu uzsmaidīji man uz ielas,
Kur dienu sīkās gaitās skrej,
Un acis tev bij tumši lielas
Kā austrumzemju princesei.

No tevis savāds tuvums dvesa
Un pusnakts dārzu aroms svaigs,
Un tas vēl ilgi mani nesa
Caur pilsētu kā vilnis maigs.

Ja būtu Dievs, es Viņu lūgtu,
Lai sargā tevi, kurp vien ej,
Lai mīlestības nepietrūktu
Un saules tavai dvēselei.

Ja būtu Dievs, es ceļos kristu
Un lūdzot aizplūstu kā gaiss:
Lai dzīves tumsā neizdzistu
Tavs daiļums, Viņam līdzīgais.

Te laime plauka mirkļa dvašā,
Te mirkļa dvašā vīta tā,
Līdz ausa tava mīla plašā
Pār mani gaismā mūžīgā.

Kā zvaigžņu dimants tumsā sētais,
Kā zelta mets, kas dienas sien,
Kā mēness, saules apspīdētais,
Tā tev es sekošu arvien.

Mans putniņ, kur pelēkos gaisos
Tu maldies? Es pievildams sevi,
Kā piemircis zars, liecos un raisos,
Šai vakarā gaidīdams tevi.

Nāc! . . . Trīcošā dziesmā caur ēnām,
Kad sveicot tu raudzīsies tālē,
Es šūpošos līdzi tev lēnām,
Un mirdzot birs pilieni zālē.

Pirms elektrību saltās saules riet,
Es raugos ļaudīs it kā brīnumtēlos.
Cik viņu daudz uz platās ielas šķiet
Man šovakar, kad tevi satikt vēlos.

Jau manu ēnu uztver katrs logs,
Kur puķes atver sāpju ziedus kvēlos,
Bet cerībā es zaļoju kā koks
Šai vakarā, kad tevi satikt vēlos.

Ieskaties arī