Iet večiņa,
Un skaļi lūdz
Pēc mīlestības tādas,
Ko pasaule
Nespēj tai dot.

Iet večiņa
Pa pielijušām ielām.
Jūt sirdī ieduramies
Pasaules naidu.

Iet večiņa
Pa pielijušām ielām
Iet un zaudē
Savu dzīvi sūro.

Tās visas ir par Tevi,
tik reālas un dziļas, ka
pat sajūtu Tevi ar sevi.
Tik nelietīgi ielavījies galvā,
tā, it kā būtu dabūjis mani balvā.
Tu sajauc domas vietām
maini nozīmi lietām.

Tev patīk rotaļāties ar maniem tauriņiem galvā,
tu dzen tos pa ķermeni manu,
ka skolā vairs nedzirdu zvanu.
Es pikta ne jau par visu šo,
un nedomā, ka arī par šo un to.

Visu nakti ar mani sarunas viji,
Bet pamodos un jau pazudis biji...

Saprast to ir ļoti grūti,
Teikt šos vārdus – es mīlu Tevi –
Īsti nespēšu nekad, jo...
Baidos es no jūtām pret Tevi.
Atzīstos – nevaru vairs tā dzīvot!

Mīlestība – vai tāda tā ir?
Īstenība, bet tomēr sapnis,
Laime, bet ne bez bēdām,
Elle, bet augstu debesīs...

Saprotu, bet ir tik grūti.
Tikai Tevi mīlu es,
Īsti un patiesi, bet...
Baidos tomēr teikt to skaļi,
Atzīties, ka gribu dzīvot!

Nesavienojami esam mēs.
Otram blakus neiesim,
Jo katram sava taka.
Apstājos un tur atkal Tu.
Man sirds kliedz: ”Ej!”
Izvēle ir rūgta, bet nogriežos,
Ejams Tev citāds ceļš.

Mana asara tur guļ -
Tā smaržo pēc mums -
Pēc pļavām, pēc saldiem skūpstiem
Un tajā pašā laikā tā sāļa kā jūra.
Tā smaržo pēc mums -
Pēc tā, ko piedzīvojuši esam...
Sargā asaru, jo no tās dzīvība rodas.
Sargā to...

Jā, reiz tā mītēja...
Tagad - ilgojas pēc sirdis tavas..
Prāts melo..
Notici sirdij manai..
Tā mīl tevi...

Pirmā atkušņa lāse krita no lāstekas garas,
Iekrita dziļi sniegā un to pamodināja.
Es nezināju.
Mans logs bija ciet.
Nakts sapņi to steidzās vēl siet un siet.
Neviens nezināja.
Vēl nebija saules
Vēl nekusa sniegi
Vēl klusēja lāstekas kā sirmi diegi.
Bija laikam sevi vēl jāgriež un jāgriež
Līdz pagriež tur, kad jāsākas.

Viens procents no pavasara
Klusa jausma, infraskaņa
Viena nots no zaļa zara
Atvērts vārds no teksta gara
Līgodams tas uzkāpj gaisā, skarot torņus uzmanīgi:
”Drīz es atgriezīšos, sirdis.
Atgriezīšos simtkārtīgi”.

Kāpēc mēs sniedzamies pēc tā, kas jau zaudēts?
Vai tas vispār vēl kaut ko ir vērts?
Varbūt viss jau ir pazaudēts?
Un mūsu sirdīs viss, kas nozīmīgs bija ar laiku tiks dzēsts.

Jautājumu ir pārāk daudz,
Kur īstos vārdus uz tiem nesajauc,
Lai skaidra ir atbilde, kaut arī zināms ir viens
Man pietrūkst tavu maigo roku pieskāriens.

Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu
Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu
Man pietrūkst tavu skatu un to laiku,
Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām,
Un kur daļu no sevis atstājām,
Smaidot skaistām atmiņām.

Es vēlos ieraudzīt vairāk nekā var pateikt
Un sajust vairāk nekā var vēlēties
Es vēlos paredzēt vairāk nekā tiek dots
Un nojaust vairāk nekā vajadzīgs

Vai par daudz no mums tiek prasīts?
Vai par daudz no mums tiek gaidīts?
Vai par daudz mums tiek smaidīts?
Vai par daudz mums tiek aizrādīts?

Es vēlos, lai mēs paceltos pāri sāpju okeānam
Un piezemētos vieglāk, lai nebūtu atsitiena
Es vēlos, lai mēs nebaidītos no nākamā soļa spertā
Un ieklausītos katrs sevī, jo zinu, ka tā ir vislabāk.
 

Aiz mana loga
Tu un es
Aiz mana loga
Tik dažādi mēs
Aiz mana loga
Taisnība katram sava
Aiz mana loga
Jau patiesību saka

Aiz mana loga
Kāds lūdzas un kliedz
Aiz mana loga
Sāpi neaiztiec
Aiz mana loga
Miera nepazīst
Aiz mana loga
Rētas uzreiz nesadzīst

Aiz mana loga
Dusmas plūst kā avotā ūdens
Aiz mana loga
Pareizos vārdus kā pienenes plūc
Aiz mana loga
Laime nenāk viena
Aiz mana loga
Bēdu jūrā palaikam sviesta
Aiz mana loga
Kāds tic un cer
Aiz mana loga
Kāds iesaucas un prieka vārdus laukā sper
Aiz mana loga
Notiek it viss
Aiz mana loga
Sapņu kuģis kā cerības grimst.

Paskaties, paveries apkārt sev
Garām logam nepaej,
Jo līdzās tev tik dažādas, vēl neiepazītas pasaules,
Un līdz ar viņām cilvēku dvēseles.
 

Draugs, nebaidies iet drošāk solī raitā,
Jo vienmēr pa tavām pēdām laime staigā
Draugs, ieklausies sirdī savā
Varbūt tā tev pateiks nākamos soļus priekšā.

Draugs, ieskaties nākotnei acīs
Un nebaidies no tā, ko tā tev parādīs un atnesīs
Draugs, paskaties visapkārt sev
Redz kā viens ar smaidu savu neveiksmi sedz.

Draugs, nepadodies...
Es tevi, lūdzu, nepadodies...
 

Tvert un ķert
Gudrības avotā atziņas smelt
Sajust un saprast
Sevi tālākos meklējumos atrast
Mīlēt un cienīt
Visu jauko kā konfekti papīrā ietīt
Vērot un būt
Laikā, kas zūd
Smiet un kliegt
Par pagātni, ko neatgriezt.

Palikt un varēt
Visas domas kā dzīvību saudzēt
Turēt un spēt
Sevī labo vairāk sēt.

Ieklausies vārdos šajos
Skaties laikā nevis gados
Pastāvēt un pārmainīties
Nav par ko brīnīties
Laikā, kas pieder mums
Tālāk prast cīnīties
Un dzīves skaistumā iekļauties.
 

Es varu uzlikt savas rokas
uz dinamiskiem gurniem.
Un aizmirstās ir visas mokas-
bez Tevis un bez noktirnēm.

Viss notiek tā, kā rakstīts:
es skūpstu Tavu maigo ādu.
Tik viegli lūpas saskaras,
vēl gribās marmelādi...

Aiz sliekšņa Daina-Galateja,
kā vienmēr - karsta Sieviete.
Uz mirkli - mīlas korifeja,
uz mūžu - kafijas tasīte.

*Zinas Ulstes (1928 – 2006) 1960.gadā veidotās kafijas servīzes Daina dizains iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.

Pasaule var manu sirdi salauzt,
pasaule var mani ceļos nomest
Bet es neļaušu sev šodien nokrist
Jo man vēl jāpaspēj Tev pasacīt,
cik skaisti Tu šodien smējies!

Vai atceries kā solījām reiz
Ka iesim līdz galam mēs šajā ceļā.
Bet pasaule mani tagad rauj pie sevis
un es nāku pie Tevis ar piedošanu,
ka nav spēka man ar tevi līdz galam iet...

Un, kad es aiziešu
Tu tikai neskumsti.
Mums vienmēr būs iespēja satikties.
Ceļa galā.

kad es klausos tevī, tu runā skaidri un no sirds, lai man būtu vieglāk saprast,
kad es skatos debesīs, tu uzsēdies uz mākoņmaliņas un steidzies mani sveicināt,
kad es vēlos just gaišumu, tu centies izgaismot visu pasauli, lai man tā nekad netrūktu,
kad es eju, tu vienmēr man nāc līdz, lai es nejustos vientuļi,

kad es saņemu plaukstās smilšu kaudzīti, tu ķer katru smilšu graudiņu, lai tie neizkristu no manas plaukstas,
kad es raudu......................nē, tu man nekad neliec raudāt.
Jā...
man ir Draugs.
Īsts, patiess, rozā un jauks.

Tāds klusums un miers šovakar.
Šķiet pasaule uz brīdi apstājusies
un pat mans vientuļais sētas sunīts
ir kaut kur aizmaldījies.
Es ceru, ka uz labākiem laukiem,
Kur vientulības un bada nav.

Satumst,
tik skaista laterna
savā grācijā caur tāliem kokiem atspīd
un tālumā kāds vecs vīrs
ar spieķīti pie laternas stāvēdams
citiem mīlestību no plaukstas dāvā.

No rīta mostos, ievelku elpu,
Sajūtu smaržu, kas piepilda telpu.
Paveros blakus, ko lai vairs saku?
Atrodu tik zemē guļošu kreklu.

Ietinos segā kā rokās reiz tavās,
Jūtu kā slīkstu asarās savās.
Viss, kas apkārt, man saistās ar tevi,
Katrs glāsts un skūpsts, ko maigi man devi.

Es atveru logu un ielaižu vēju,
Bargu, aukstu, asu un spēju.
”Nes prom viņa smaržu, cik ātri vien var,
Un vistālākā koka zaros to kar!”

tavas rokas
ap mani tinas
mans augums
tavos glāstos pinas
sirds sitas tik strauji
ak jel
tu mani līdz debesīm cel

tu ieskaties
manās acīs
es jūtu
tavas lūpas ko sacīs
tās saka
to ko negaidīju
trīs vārdi
ES TEVI MĪLU

Mēs pa vienai vīna glāzei,
Pa vienam gadam tveram,
Tā laimes laiku kavēt
Pie jūras, kur vējš mūs nes.

Tā saitiņa, kas mūs tur,
Brīžiem tik varena,
Ka skaisti vārdi smejas manī
Par mūsu pavadīto laiku!

Par nomoda sapņiem saviem
Un ilgām pēc laimes salas
Tu nemaz nenokaunies;
Un nežēlo likteni savu,
Ja sapņi ir tikai sapņi -
Bet savu dvēseli atver.

Ar priežu adatu smalku
Un rudens tīmekli smalko
Rētas dvēselē nešuj ciet;
Ja laime zied sūriem ziediem
Kā vērmele pļavas malā -
Vai meklēsi citu vēl?

Tik nebēdz no dzīves projām
Un tiec pāri sāpju rētām,
Aiz muguras atstājot ēnas.
Un seju pret sauli griežot
Uz savas dvēseles sauli
Tev ceļš tomēr jāveic pašam...