nu gatavie pumpuri pasaulē iziet
tie kļūst par lapām
kas vējam un lietavām spītē
kaut lapas vel zaļas
un nezin tās neko
tās spītējot izslejas
un tēlo nez ko
tā naktis dzestrās vada tās
gan mitrā pavasarī, gan tveicē vasarā

līdz pienāk rudens
(nu tās sārtas kļūst)
un viņu prāts jaunus apveidus gūst
tik pienākot pirmajam salam
tās, šķiet, sapratušas kaut ko līdz galam
un rudens vējam esot klāt
tās mētājas pie manām kājām
tad grābsim lapām kapu kopas
krītot pazaudējušas tās savas labās domas
mās aizvedīsim tās uz masu kapiem
tā darām mēs jau gadiem

nu klāt ziema
(lapas sāk jau pūt)
un atkal spītējot salam
tās kopā brūk un drūp
lai balta sniega sega
kā pēdējā lūgšana pāri tām krīt
lai pasaule aizmirst šīs lapas
lai aizmirst jau rīt

grozies
starp medūzām
akmentiņiem
guli starp gliemežvākiem
kur vēl
tik tuvu
starp kaijām un viļņiem
būt maiguma uzrunātam

jūra
tik viegli
kā dzintara grasi
pacels tevi pie lūpām
nebaidies
vējš tevi neatprasīs
auglīgi viļņainām
šūpām

jūra
bez soļiem
slīd tuvāk un tuvāk
rožainām saulrieta burām
neturies pretī
neatskaties
tur migla dej
ugunskurā

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

Aiz zvaigžņu dūmakām
debesis veras vaļām,
un Dievs pats pa zemi iet
pastalām zaļām.

Tas paņem sauli
pie zelta ragiem
un paved viņu
zem paša jumta,
zem paša jumta,
pie paša loga,
ar zirnekļu pinumiem
aizēnota.
Un iemet pa logu
tā istabā tumšā
ek, veselu klēpi
dzeltaina prieka!
Pavasars! Pavasars!

Sēd sirmgalvis gultā
un klusi sāk raudāt:
silts prieks līst uz galvu,
silts prieks līst uz rokām,
uz krūtīm silts prieks guļ —
guļ saritinājies,
kā dzeltenais vaska
ritenīts
Pavasars! Pavasars!

Kur dīvaini tas ir šai baltā klusumā!
Kā brīnumam tam tuvojos es, pārslas sēdams:
Mans mazais draugs... Te — spurks! Un nava vairs nekā —
tik zars vēl līgojas, to klusi pieminēdams,
un sniegā pūkainā sīksīkās pēdiņas ...

Kur nāca viņš? Kur palika? Kā teikt! Ak, Dievs —
tik rāpuļgaita mums ir droši izpētāma.
Gars spārnotais kā sapnis nāk un aizlaižas,
un kam viņš pamirdz, var tam tikai — pateikties.

Sīkām nespēka balsīm
Pār atteku odi sīc;
Bālas ūdensrozes vīst
Melnajā lēplapu salā. ― ― ―

Dziļumos līdaka sirma
Zem miruša ozola stumbra
Iztraucē burbuli dusā:
Ceļas no zaļzāļu dzelmes

Lāsojot sidraba dvaša
Plinkš ! ― ― ―
Migla izkāpa,
Ietina pasauli
Baltā sapnī.

Atsaucas puķes
Un atbalso mežs,
Ūdeņi vizuļo,
Upītes skrej,
Sudraba mugurām zivtiņas zvīļo
Un zem saulītes siltmīļā vaiga
Dzīvība dejā
griežas un dzīvo.

Un, kad nāk rudens, lai samestu
lapas duļķainā ūdenī,
Pastā jau glabājas sūtījums,
adresēts nākamai vasarai.

Viss, ko mirstošā māsa
māsai gribēja pastāstīt,
Magones sēkliņā ierakstīts,
alkšņa pumpurā ietīts,

Labais, skaistais un gudrais
ir mūžīgs kā pati zeme,
Ledus zilajos seifos
asni kā banknotes glabājas...

Četrus mēnešus saule
aploksnes vaļā plēsīs,
Vasara lasīs un smiesies,
vasara lasīs un raudās,

Notērēs asnus līdz pēdējam
un atkal krās jaunus − nākotnei,
Atkal zem mežrozes sēdēs
un jaunas vēstules rakstīs.

Ceriņi ieskrien mums tieši krūtīs.
Ceriņi dzied un smejas.
Un arī mums pazūd ceļš.

Cilvēki,
Šonakt visās ielās staigā
Apreibuši ceriņi.

Ēku jumti un torņi saulē duŗ asus pirkstus,
Stāvus tie mākoņus tvarsta.
Saule, veikla sieva, izslīd tērauda pirkstiem,
Apmetas koku galos, šūpojas zaros.

Ūdenī gulbji atmirdz.
Baltā, spārnotā kumeļā klusā dienvidū sēsties,
Iegrimt tam spalvās, dudināt maigu, priecīgu dziesmu.
Saules mīlēts lai lido, mani debesīs aiznes.

Gribu tikt tajā tālā
Vietā, kur diena dus,
Kur viļņi, kļūdami rāmi,
Noglāsta mākoņus.

Smiltīs ar vakaru ploku,
Gaistot ar saules loku.
Tumsā, kur nesniedzas skati,
Jūŗa skūpstās ar nakti.

būs naktī lietus –
debess dienvidus mala
pietūkst smaga
un lēni pāri klājas
dienu uzsūkdama,
visu pārvērsdama melni zilā.

Kā izbēgot no viņas svara
sārtzelta gaismas
uz mūŗiem nogulstas,
uz sētām krīt,
un pieplok zemei
zūd, slēpjas otrā debess pusē.