Skolā mani zināšanas gaida,

Un jau klasē skolotāja smaida.
Mācos, rakstu, laiks tik skrien,
Pusdienas jau galdā vien…

Bērni smejas, bērni kliedz,
Dažreiz nesaprast ir nieks! 🙂
Skolotājas mīļas, jaukas,
Ja neklausa, var būt arī bargas…

Pēcpusdienā mājas darbi,
Nedaudz spēles- tas ir jautri! 🙂
Diena paskrēja tik ātri,
Un jau mājās jāiet strauji.

Ja viss kas apkārt tev liekas skaists;
Un visu iemīlēt tu proti;
Ja dzirkstelīti redzēt spēj;
Un gaismu saskatīt;

Ja tumsa tev šķiet krāsaina;
Un gaisma līdz ar to;
Ja viss tev apkārt esošais;
Spoži laistīdamies skrien;

Tu esi dzīvs!
Ja elpot spēj;
Un redzēt spēj;
Tu esi dzīvs!

Ja tev auksti šķiet;
Un mīli silti;
Tu esi dzīvs!
Tu esi dzīvs!

Mēs priecīgi saucam
Skat ko noķēru,
Bet noķertais saprot,
Ka dzīve ir galā.

Mēs priecīgi saucam
Skaisti lācis dejo,
Bet lācis nezin
Brīvu dzīvi bez sāpēm.

Mēs priecīgi saucam
Uzvara karā.
Vai priecāties varam
Ja cilvēki mirst.

Pirms priecīgi saukt,
Padomā labi
Vai visiem ir labi,
Ja Tev ir labi.

Lai zvaigzne spīd,
Lai noķertais peld,
Lai lācis ir brīvs,
Lai cilvēki dzīvo.

Tad priecīgi sauksim
Mums visiem ir labi!

Akli taustīdamās uz priekšu,
Šķiet, ka sāpēs es reiz kliegšu,
Vietā, kur dzimst katra cilvēka mokas,
Pēc manis tver lielāko baiļu rokas.

Sāpīgs klusums dur krūtīs,
Kad svešinieks spogulī mani atkal prom grūdīs.
Tas mans ķermenis tik svešs,
Bezdvēseliski lūkojas man pretī.

Kā nepamanīta, nozaudēta ēna
Es tiecos pēc tā, kas reiz ir bijis mans
Pēc goda un ķermeņa, ko saucu par savu
Un, ko nekad neuzskatīju par ieguvumu tavu.

Cauri kauna alejai traucos uz priekšu,
Atgūt to, kas reiz ir bijis mans.
Jūtos es salauzta, apsmieta un viena…
Pasaulē, kur eņģeļa vairs nav neviena.

Visi saka tas ir viegli...
Kapēc viegli nav man?
Kapēc?
Aizmigt nespēju...
Balsis skan:
Tu to vari!

Ļaunais uzvar labo,
Sirds sažņaudzas...
Nē, nē! Es to nevaru!
Mocos, mocos
Kamēr aizkrīt acis...

Modinātājs zvana,
Gulēts tik stundu
Mocības sākas no gala.
Spriedze. Stress. Sāpes.

Kamēr klejoju pa dzīvi bezmiegā,
Īpašais manī pazūd
Un es palieku tāda kā citi -
Ārēji lamīga,
Bet iekšēji sašķelta daudzos gabaliņos.

”Tev nav grūta dzīve,”
”Tev viss ir,”
”Ko ta tu vel varētu vēlēties,”
”Tev ir daudz naudas, tavi vecāki ir bagāti.”
-Visu kas ir tev:
Laimi. Ģimeni. Miegu.

”Guli bērniņ”
-Laikam tikai debesu mierā.
Asara nobirst un bērnības smaids pazūd uz mūžu...

Kaut vai negaiss pa āru ņemas,
Esi blakus saviem mīļajiem. Nekas cits kā lietus
Mūs satuvina mūsdienās. Aizdomājies, kas ir ģimene... 

Lietus, kas mūs saved pie savējiem.
Lietus, kas problēmas aizskalo.
Lietus... Rudens vēstnesis.

Ja es varētu.
Es prieku mētātu,
Kā rudens lapas mētā.

Ja es varētu.
Es mīlestībā dalītos,
Kā Dieva maizē dalās.

Ja es varētu.
Es bēdas noslaucītu,
Kā sētnieks ielas slauka.

Ja es varētu.
Es visus savienotu
Ne šķiru, kārtu, tautību, ne rasu
Ne kā vairs nebūtu.
Tik dvēseles, kas sevi
Un citus saprast spētu.

Nepierodi pie tumsas.
Tā nemanāmi tevi pazudinās,
Sagraus cerības un sapņus,
Atņems nākotni un tevi pašu.

Nebaidies no tumsas,
Jo bailes mūs ieskauj melnumā.
Baidies neredzēt gaismu,
Jo tā notur tevi siltumā.

Bet cik gan šo sāpju viens cilvēks var nest?
Mūžīgi teiksi?
Vai nav par daudz vienam?

***

Spēsi! – tu attrauci liegi, ar kvēli,
Spēsi, TU viena ik dienu tās nest!
Tam dodu es ticību, spēku un degsmi,
Jo ikdienas rūpēs tās glābiņš būs tavs.
Tu cīnīsies, pakļausi, iesi līdz galam,
Līdz pilnīgam, skaujošam ķermeņa salam.

To saku ikreiz,
Kad vilties liek
Un asaras līst
Kā dzīvē...

Kliedz, līdz pazūd balss!
Sāpēt nepārstās.
Raudi, līdz bezspēkam!
Sāpes nepāries...

Laiks...
Sāpes ir jāizsāp
Dienu no dienas.

Cerība...
Ir jācer!
Ir jācer, ka sāpes reiz rims.
Ir jācer, lai cik grūti tas būtu,
Ir jācer!

Cerība un laiks...
... lai vairs nesāp!
 

Es apskāvu Tevi vēl vakardien,
Teicu, lai pasmaidi man un turies,
Vēl dzirdēju Tavu balsi kluso, mīļo...
Bet šodien Tu nesaki man vairs neko.

Vairs palicis pēdējais foto, ko lūdzu,
Klusie vārdi Tevis teiktie un apskāviens,
Izjuka plāni un ieceres un viss, kas bijis...
Vairs paliks tik sāpes un atmiņas, viss ...

Mēs esam, kā ziedi -
Vītoši, kad skumju pārņemti
Mēs esam, kā ziedi
Tik daudz un dažādi -
Kas ērkšķos tīti,
Kas maigās lapās vīti.

Mēs esam tik dažādi,
Bet tomēr tik līdzīgi
Mēs visi reiz plaukstam
Mēs visi reiz vīstam!

Un tā vien šķiet,
ka vienas krāsas tapetes izvēlēties
mums abu mūžīgā nelaime tiek –
mēs runājam, ne sarunājamiem...,
tāpēc domājam, ka redzam
vienu krāsu – sirdij tuvāko.

Un par cik mūsu krāsu prizma
top visu laiku gaismā vienā,
un, ja tā gaisma ir mūsu saule,
kura tik viena ir,
kas vārdu – tapešu rūpnīcā
galveno ražošanas enerģiju dod,
tad nav brīnums nekāds –
daltonisma toņi uz tapetēm rod
vietu, kā pleķi nedzēšami...

(Skumja nopūta)
Kaut nekad mēs nebūtu sarunājušies...

pati sev esi laiks -
dārgs, nesavaldīgs.
pati sev - uguns,
kas pelnus kaisa.

nozodz laiku,
brīdini domas
par to, kas būs
zemē triektais.

kas vēl pēdējos mirkļus zibsnī
pie debesīm.
mirkli, kamdēļ tevi
neviens nespēj izmērīt, izskaitīt?

Mans mērs reiz ir pilns, kad piepildās muca,
Negaidot šamējos, dūkdami dūca
...asa sāpe

Var domāt un spriedelēt, meklējot atbildi,
Aso sāpi vēsā ūdenī dzesējot.
Var darīt, var nedarīt darbus dienišķos.
Pirms dari tos grūtākos, izdari vienkāršos.

Šo sāpi var izdzīt - to mierinot,
Šīs nejaušās domas remdējot.

Vakarā vēlā, sveces liesmas atspulgā
Dedzīga sāpe klejo pa prātu.

Necenties, necenties domāt ko tādu!

Vai labāk tīksmoties par cita prieku,
kas uzplaukst debesīs kā zvaigzne?

Ir ieslīgt nomācošā pasaulē
Aiz garlaicības depresīva mirkļa;
Ir sajust ledus aukstu dvesmu,
Kas nesilda un neārstē.

Aiz aizskarošiem vārdiem, zilbēm,
Var sajust ļaunu tieksmju līksmi.

Bet padomā, pirms, pazemojot kādu,
Vai jutīsies tu kādreiz brīvi?