Nevar tos ne vējš, ne pēkšņi lietus
Aizdzīt prom no ielām tā kā jūs.
Pat ja tālās nomalēs jūs ietu,
Vienmēr priekšā tie jums stūros būs.

Mierīgi kā svētie Dalai-Lāmas
Un kā asfalts, kas zem kājām glums.
Neuztrauc tos pat visdaiļās dāmas
Slaido kāju kairais burvīgums.

Kas lai zin, kad sāp tiem, kad tie smejas –
Varbūt naktīs, kad tos taisa ciet.
Nelasa tie Sudrabkalna dzejas
Un uz kino arī nemēdz iet.

Velns, no kādas pagājības lēnām
Viņiem kaulos iezīdies šis miers!
Tomēr tīk tie man, kā senāk zēnam
Patikās bez maizes krējumsiers.

Kad tiem vieta spuldžu stabiem blakus,
Tie man šķiet kā Pats un Patašons.
Trūkst tik abiem elegantu fraku,
Laķeņu no firmas – Feitelsons.

Ja vien grib pēc paraduma veca
Man ko labu svētkos uzdāvāt,
Lai man atnes kiosku uz pleca,
Krietnu žūksni laikrakstu vēl klāt.

Un, kad, gultā guļot, kādreiz miršu
Sejā bāls kā tēva drēbniekkrīts,
Nevajag ne rožu man, ne viršu,
Dodiet tikai kiosku man līdz!

Mīļam dievam kiosku vēl nava
Augšā tur, kur sen jau vesels bars
Pīpmaņu un rakstnieku ar slavu, -
Visam sekot nespēj svētais gars…

Kārtībnieks uz stūra kādreiz mainās,
Naktssargi ar gaismu mājās iet.
Tikai mūžam kioski bez vainas
Stāv uz sāniem nošķiebti mazliet.

Ar rokām turu
Sarkanbaltsarkano audeklu,
Un ar šiem vārdiem
Dzīvoju mūsdienu sabiedrībā.

Tas ir mans karogs, mana tauta,
Mana himna, un mana Zeme.
Latviju turu zem sirds,
Un nodot es gribu to mantojumā.

Valsts kas man spēku dod.
Zeme, kuras dēļ vērts asinis liet. 

Es savu Latviju dotu ikvienam,
Kas novērtēt to spētu.

Mana Zeme Latvija
Zeme, kas ar asinīm iegūta.
Karos novājināta
Tomēr dzīva tā ir.

Tā ir mana dārgā Latvija.

Mums ir lauki - meži, noras.
Rokas tulznās sastrādātas.
Mums ir prāts, un stipra griba.
Varam mēs un gribam darīt.
Savu zemi - sevī turēt.

 Jo sabiedrība mums tāda,
Šķiet nevienam nav prāta
Tam visam pretī stāties
Ļauj naida putekļiem tik krāties.

Tā mākam mēs noskatīties
Pēc labvēlības tik dzīties,
Ja kolēģiem tiek sveša nauda,
Tad visi tik pa spalvu glauda.

Jo cerēt tie cer,
Pie sava labuma arī tikt.

Un pazaudēt tiem nav vairs ko,
Jo sen jau zaudējuši to,
Savu godu un taisnu tiesu,
Savu dvēseli un miesu.

Latgale mana – sērdiene dārgā,
sargā vēl tevi pilskalni sirmie?
- Kur sākas ezeri? Kur beidzas lini?
Kas mani pārnākot, sagaidīs pirmie? –

Tur zeme un altāri vīraku elpo,
ziedos slīgst krusti, ceļi un mājas.
Zvaigžņu atspulgus ezeri auklē –
Dievs vēl ar cilvēku tur sarunājās...

Skanošā skurbumā apmaldās laiks tur,
noreibst un ļaujas, lai straumes to nes.
Latgales dzidros ūdeņus dzēris,
esmu tās mūžīgais gūsteknis es.

Īss bij mans sapnis svešajā naktī –
atmodies jūtos es labāks un tīrāks.
Latgale mana – jaunības zeme,
Vēl skurbina mani tavs atmiņu vīraks. 

 No rīta man sliedes jānoliek vietā
Un jābrauc uz darbu,
Neviens to nedarīs manā vietā,
Tik nosodīs skatienu bargu,
Ja tramvaja vietā
Pieturā stāvēs lapsēnu godasardze.
Es vakaru gaidu,
Kad atkal sliedes saritināšu.

Es nekāpšu priedē
Un rudu lapsēnu neuzrunāšu.

Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te - manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja - pērc!

Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.

Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.

Es guļu un lūkojos debesīs;
visapkārt ir saule
un Dievs.

Te nu mēs esam,
tie cauri izrautie −
caurumā,
kuŗu lāpīt nav laika tam,
kam pašlaik kāja starta bedrītē.
Nav ko gausties par grūtiem laikiem!
 

Kāds skaitļotājs mūs saskaita,
kāds atskaita
un tad iemet atpakaļ izmaiņas straumē.

Pa platu upi peldot
mēģinām sajust savu pašvērtību.

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!

Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.

Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.

bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.

Sapņi par to,
ka kaut kur

vēl stāvāki krasti būs,
vēl zilākas debesis būs
un kāds akmens nez kāpēc vēl raudās.

Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

Tās ir gudrās, tās ir teiksmu akas, -
nevajag aizmirst vecās un gudrās,
smelsim ūdeni - dziļo urbumu balvu,
lai asinis sadzeļ vēsās skudras
un noskaidro galvu...

Ap Jāņu laiku tikpat kā vairs nav nakts.
Bet no gaišajiem purviem plūst
sen mirušu ziemeļbriežu vectēvu saltā elpa,
un pīles ved savus bērnus peldēties ledainā ūdenī,
kad aiz tumšziliem pakalniem saule -
zem polārās zvaigznes mozdamās -
laiski vēdina dzērveņu sārtos palagus.

Normāli pa pilsētu ielām ledus lāči nestaigā,
bet mums ir nātru kolonijas pilsētas izpriecu parkā,
un pa mežu takām var klaiņot basām kājām,
ja pārāk nebaidās no odzēm un šķautnainiem akmeņiem,
kam pieder šī zeme.

Tā ir akmeņaina.

Bet tai pāri šļūcis ir arī ledus laikmeta šlūdonis:
tādēļ tā ir stumdīta un grūstīta,
un daudz kas vairs nav savā vecajā vietā.
Mēs esam bijīgi, kad ir runa par lediem,
un ilgojamies saules, kas tos izkausētu.
Tās ir ilgas, kas piepildās tikai daļēji.
Tāpēc mums asinīs ir kaut kas no pieneņu sulas:
jo to dienu ir daudz un tās gaŗas,
kad saule
mums spīd no pienenēm grāvmalās,
ne no debesīm.

Tāpēc,
runādami
par šo zemi ar matiem turpat vai polāros ledos,
nemētājieties ar akmeņiem –

Akmeņu tāpat šeit ir gana.

Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
sauli? Un tomēr −

uz zemeslodes, zem saules
ir tāda tauta − latvieši,
uz zemeslodes, zem saules
ir tautai dziesma par sauli:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.