Bail mīlēt tik ļoti, ļoti,
Būt kopā ar Tevi ir viegli,
Un dzīvot ir vienkārši kaifs,
Jo kopā ar Tevi man pazūd laiks!!!

Mīlēt - nozīmē slāpes,
Karstā tuksneša saulē
Dot pēdējo savu lāsi,
Neprasot par to neko.

Mīlēt - nozīmē klusēt,
Nesūkstīties citam,
Ja pašam tev sāp.

Mīlēt nozīmē - ziedot
Savas asinis svešam,
Negaidot, kad prasīs.

Mīlēt - nozīmē piedot,
Neaizmirstot neko,
Mīlēt - nozīmē dzīvot.

Just sāpes - ir dzīvam būt,
Jo mīlestība ir jāizjūt!

Es būšu Tev tik,
Cik manis Tev vajag,
Es būšu Tev blakus,
Ja teiksi, ka alksti.

Es sildīšu Tevi,
Ja teiksi, ka salsti,
Es būšu Tev blakus,
Kad grūtībās būsi,
Ja manu palīdzību lūgsi.

Es būšu ik reiz,
Kad slāpes Tevi māks,
Es būšu Tev līdzās,
Kā solīju tai dienā,
Kad savija mūs vienā pavedienā.

Kā tauriņa lidojums
Ir mūsu sapņi.
Tik skaisti, tik ātri
Un tomēr tik īsi.

Kā mirdzošā saule
Ir mūsu mīla.
Tik karsta, tik gaiša
Un tomēr dedzina.

Kā dvēselei dzīvot
Šo dzīvi trauslo,
Ar īsajiem sapņiem
Un mīlu, kas dedzina.

Dvēsele nedomā
Tā lido sapņu spārniem
Un pārtiek no mīlas
Jo radīta Visumā.

Lietus lāses siltākas kļūst,
Zvaigžņotās nakts drēgnums zūd.
Pasaule siltāka kļūst,
Tu smaidīji.

Lietus mitējies,
Tauriņi aizlidojuši.
Pasaule klusāka kļūst,
Bet Tu smaidīji.

Laime ienāca manī,
Vieglums ceļ spārnos,
Pasauli apņem mīlestība,
Tu smaidot atgriezies.

Ja krītu ceļos, tas nenozīmē, ka necienu sevi
Krītu ceļos, jo nav nekā svarīgāka par Tevi.
Ja lūdzu, tas nav priekš manis pazemojums
Ja lūdzu, tad tajā slēpjas kaut kāds pamatojums.
Vēlme pasargāt Tevi, bailes pazaudēt Tevi
Sajūta, ka kāds nostāsies starp Sauli un Zemi.
Varbūt smiesies, bet es to visu nopietni
Varbūt raudāsi, kad viss būs beidzies
un sauksi to par pagātni...

Es atdotu visu, lai ik rītu sajustu Tavus sirdspukstus
Es pamestu visu, lai vakaros dzirdētu Tavus čukstus.
Es paciestu visu, ja tas darītu Tevi laimīgāku
Es mainītos, ja tas darītu gaišāku Tavu prātu.
Es turētu, ja Tu bez iemesla gribētu ar roku visam atmest
Es palaistu, ja Tu atrastu citu un gribētu visu pamest.

Zini, es centos klauvēt pie Tavas sirds
Zinu, man tas bij kautkas vairāk, Tev tikai flirts.
Tikai viens vārds priekš laimes - mīlu
Un tas piepildītu manu dzīvi.
Bez abpusējas mīlas arī manā sirdī iestājas tumsa
Zinu jāaiziet un zinu, ka pēc Tevis skumšu.
Tā ir pareizāk, tā ir vienīgā izeja
Dzēšot ārā no sirds, iestāstīt sev, ka biji vīzija.

Saku paldies, jo no sirds pateicos par visu Tev, Jums
Ja saki paldies, tas man vērtīgākais atalgojums...

Tā smaida dēļ debesīs lidotu,
Visu laiku apstādinātu,
Lai Tev tik acīs ieskatītos.

Tās tik skaistas,
Ka nespēju acis nolaist.
Katrs solis, katra pauze.

Manu sirdi iekaro
Tavs mīļais smaids.

Ik dienu raugos miglā,
Un prātoju par Tevi.
Prātoju, kā debesīs
Tavs vārds uzrakstīts būtu.

Šis mirklis man prātu jauc,
Šarmantajās debesīs tīts tas
Mirklis, kad iemīlējos Tevī,
Un sev spārnus atradu.

Tavs šarmantais smaids
Un rudenī atrastās lapas.
Žņaudz manu sirdi kvēlo
Un sūta mani uz šarmantajām debesīm.

Krīt saules stari
Zem spārniem garajiem
Tikai Tu man esi vajadzīga
Tik domāju par Tevi

Tizlais, nesaprātīgais raksturs
Beidz mani nost
Vienīgā Tu man vajadzīga
Tik domāju par Tevi

Grauž manu sirdi
Brīžos, kad neesi blakus
Vienīgā Tu man vajadzīga
Tik domāju par Tevi.

  Vai laimīgs tagad jūties?
Vai redzi kā tu kļūdies?
Vai redzi kā laiks skrien?
Domāju, par to ik dien'.

Atceros, kā ņirgājies par mani
Un neredzēji to velnu manī,
Bet tagad es smiešos par tevi,
Par to gļēvuli tevī.

Vai nožēlo, ka mani siti?
Un par to runāja citi.
Vai nožēlo, ka ciest man liki?
Un liki man justies bikli?

Tas spīdums tavās acīs,
Vai tu domā, ka tas tā vien sadzīs?
Jūtos es kā aita,
Jo Tu nemaz nenožēlo, maita.

Ticība mana, sev un citiem
Ir izgaisusi kā viegla sapņu atblāzma
Un velti es tiecos pēc atzinības tavas,

Jo maldīgi tu pieņem cita viedokli par savu.

Vai rasa, vai migla,
Vai asaras acīs,
Šodien laikam nāksies
Dejot man vienai.

Viss ir perfekti,
Ja nav nekā!
Tev jau laikam,
Viss ir lieliski!

Uzdāvini man prieka druskas;-
Tavās acīs ierakstītas.
Uzdāvini man nedaudz gaismas;-
Tevis pašas izstarotas.

Uzdāvini man dzīves likstas;-
Mūsu pašu izdzīvotas.
Uzdāvini man gulbju dejas;-
Mūsu laimes simboliku.

Tev atklāties
Un nemaz vairs neizlikties...
To visu
Tu iemāciji man...

Par to,-
Ko mana dvēsele pauž
Tavai dvēselei...
Par to,-
Ko tikai just
Un skaļi nepateikt...

Tu – halucinogēnā sēne
Un pirmais cilvēks uz Mēness.
Tu esi svētlaimīgs lietus,
Kurš pūdē sētas mietus.

Tu esi viss, ko vēlos
Rītos un vakaros vēsos.
Tava seja ir tas skats,
Kas vienmēr ir gana labs.

Kas no miljoniem mākoņu spēs
Sacelt tādu spēcīgu vēju,
Ka mana roka tavu pazaudēs
Un es teikšu, ka nepaspēju?
Bet no miljona skaistu vārdu,
Es izvēlos tavus skarbos.
Lai vienīgais, kuru es lādu,
Manā dzīvītē slēptos.

Garša vienmēr citādākā,
Tomēr atļaujos saukt par svētu.
Ik uz soļa, kuru speru,
Manas acis tavas jūt.
Katrās durvīs, kuras veru,
Vēlos beidzot īsta kļūt.
Naktīs pieminu tavus vārdus.
Dienās es atminos tavu elpu.
Un pasakās, kas šķiet par garu,
Es sajūtu tavu zvaigžņu telpu.
Tas nav noslēpums, esi mūza,
Kuru satikt vienreiz mūžā.
Jā, es ceru tevi nepazaudēt,
Bet tavu garšu nekad nesaudzēt.
Esi mana
Ik uz soļa.
Paliec tā –
Vienīgā.

Liec dejot,
Katram muskulim
Zem ādas
Neprātīgā dejā.
Līdz rītam,
Līdz saules gaismai
Piepildi mani
Ar mīlestību.

Tu smejies un netici?
Es nemeloju...
Man patika Tavi smiekli
Un acis.
Acis, kas smējās
Un nepateica neko!
Neko lieku.
Neko, kas dotu cerību...
Es arī smējos!
Tā, it kā rītdienas nebūtu.
Tās nav!
Ir tikai šis vakars.
Tu, es un jūra.