Virs Latvijas mirdz karogs spoži,
Dzimtenes svētkus mēs svinam koši,
Sirdī lepnums par Latviju dzīvo,
Un pie mūsu mājām karogs plīvo,

 Lai vienmēr brīva Latvija skan,
Kur dziesmas un darbi kopā stāv gan.
Mēs sargājam zemi, kas dāvā spēku,
Un turam sirdī savu tēvzemes garu. 

Roku rokā ejam mēs visi,
Kur mīlestība dzīvo droša un klusa.
Smiekli virtuvē skan kā dziesma,
Kad vakars aiz loga klusi krīt.

Skolā mani zināšanas gaida,

Un jau klasē skolotāja smaida.
Mācos, rakstu, laiks tik skrien,
Pusdienas jau galdā vien…

Bērni smejas, bērni kliedz,
Dažreiz nesaprast ir nieks! 🙂
Skolotājas mīļas, jaukas,
Ja neklausa, var būt arī bargas…

Pēcpusdienā mājas darbi,
Nedaudz spēles- tas ir jautri! 🙂
Diena paskrēja tik ātri,
Un jau mājās jāiet strauji.

Bail mīlēt tik ļoti, ļoti,
Būt kopā ar Tevi ir viegli,
Un dzīvot ir vienkārši kaifs,
Jo kopā ar Tevi man pazūd laiks!!!

Mīlēt - nozīmē slāpes,
Karstā tuksneša saulē
Dot pēdējo savu lāsi,
Neprasot par to neko.

Mīlēt - nozīmē klusēt,
Nesūkstīties citam,
Ja pašam tev sāp.

Mīlēt nozīmē - ziedot
Savas asinis svešam,
Negaidot, kad prasīs.

Mīlēt - nozīmē piedot,
Neaizmirstot neko,
Mīlēt - nozīmē dzīvot.

Just sāpes - ir dzīvam būt,
Jo mīlestība ir jāizjūt!

Es būšu Tev tik,
Cik manis Tev vajag,
Es būšu Tev blakus,
Ja teiksi, ka alksti.

Es sildīšu Tevi,
Ja teiksi, ka salsti,
Es būšu Tev blakus,
Kad grūtībās būsi,
Ja manu palīdzību lūgsi.

Es būšu ik reiz,
Kad slāpes Tevi māks,
Es būšu Tev līdzās,
Kā solīju tai dienā,
Kad savija mūs vienā pavedienā.

Es skolotājai sniedzu
Ziedus krāsainus,
Un dzirdu,
Māmiņa man teic: ,,Viss labi būs”.

Man pretī siltas acis noraugās,
Un, maigi noglāstot, teic klusi: ,,Nāc...”
Steidz jaunie draugi mani jautri sagaidīt,
Nu zinu - jutīšos te gaidīts katru rīt.

Tikšanās sajūtu plūsmā
Tik ļoti vēlamies būt,
Ar katru mirkli un vārdu
Vienoti kļūt.

Skolotāju sejās
Saulaini rotājas smaids,
Novēlot, lai ik dienu
Krāsaini aizrit laiks.

Ja viss kas apkārt tev liekas skaists;
Un visu iemīlēt tu proti;
Ja dzirkstelīti redzēt spēj;
Un gaismu saskatīt;

Ja tumsa tev šķiet krāsaina;
Un gaisma līdz ar to;
Ja viss tev apkārt esošais;
Spoži laistīdamies skrien;

Tu esi dzīvs!
Ja elpot spēj;
Un redzēt spēj;
Tu esi dzīvs!

Ja tev auksti šķiet;
Un mīli silti;
Tu esi dzīvs!
Tu esi dzīvs!

Mēs priecīgi saucam
Skat ko noķēru,
Bet noķertais saprot,
Ka dzīve ir galā.

Mēs priecīgi saucam
Skaisti lācis dejo,
Bet lācis nezin
Brīvu dzīvi bez sāpēm.

Mēs priecīgi saucam
Uzvara karā.
Vai priecāties varam
Ja cilvēki mirst.

Pirms priecīgi saukt,
Padomā labi
Vai visiem ir labi,
Ja Tev ir labi.

Lai zvaigzne spīd,
Lai noķertais peld,
Lai lācis ir brīvs,
Lai cilvēki dzīvo.

Tad priecīgi sauksim
Mums visiem ir labi!

Kā tauriņa lidojums
Ir mūsu sapņi.
Tik skaisti, tik ātri
Un tomēr tik īsi.

Kā mirdzošā saule
Ir mūsu mīla.
Tik karsta, tik gaiša
Un tomēr dedzina.

Kā dvēselei dzīvot
Šo dzīvi trauslo,
Ar īsajiem sapņiem
Un mīlu, kas dedzina.

Dvēsele nedomā
Tā lido sapņu spārniem
Un pārtiek no mīlas
Jo radīta Visumā.

Lietus lāses siltākas kļūst,
Zvaigžņotās nakts drēgnums zūd.
Pasaule siltāka kļūst,
Tu smaidīji.

Lietus mitējies,
Tauriņi aizlidojuši.
Pasaule klusāka kļūst,
Bet Tu smaidīji.

Laime ienāca manī,
Vieglums ceļ spārnos,
Pasauli apņem mīlestība,
Tu smaidot atgriezies.

Nevar tos ne vējš, ne pēkšņi lietus
Aizdzīt prom no ielām tā kā jūs.
Pat ja tālās nomalēs jūs ietu,
Vienmēr priekšā tie jums stūros būs.

Mierīgi kā svētie Dalai-Lāmas
Un kā asfalts, kas zem kājām glums.
Neuztrauc tos pat visdaiļās dāmas
Slaido kāju kairais burvīgums.

Kas lai zin, kad sāp tiem, kad tie smejas –
Varbūt naktīs, kad tos taisa ciet.
Nelasa tie Sudrabkalna dzejas
Un uz kino arī nemēdz iet.

Velns, no kādas pagājības lēnām
Viņiem kaulos iezīdies šis miers!
Tomēr tīk tie man, kā senāk zēnam
Patikās bez maizes krējumsiers.

Kad tiem vieta spuldžu stabiem blakus,
Tie man šķiet kā Pats un Patašons.
Trūkst tik abiem elegantu fraku,
Laķeņu no firmas – Feitelsons.

Ja vien grib pēc paraduma veca
Man ko labu svētkos uzdāvāt,
Lai man atnes kiosku uz pleca,
Krietnu žūksni laikrakstu vēl klāt.

Un, kad, gultā guļot, kādreiz miršu
Sejā bāls kā tēva drēbniekkrīts,
Nevajag ne rožu man, ne viršu,
Dodiet tikai kiosku man līdz!

Mīļam dievam kiosku vēl nava
Augšā tur, kur sen jau vesels bars
Pīpmaņu un rakstnieku ar slavu, -
Visam sekot nespēj svētais gars…

Kārtībnieks uz stūra kādreiz mainās,
Naktssargi ar gaismu mājās iet.
Tikai mūžam kioski bez vainas
Stāv uz sāniem nošķiebti mazliet.

Akli taustīdamās uz priekšu,
Šķiet, ka sāpēs es reiz kliegšu,
Vietā, kur dzimst katra cilvēka mokas,
Pēc manis tver lielāko baiļu rokas.

Sāpīgs klusums dur krūtīs,
Kad svešinieks spogulī mani atkal prom grūdīs.
Tas mans ķermenis tik svešs,
Bezdvēseliski lūkojas man pretī.

Kā nepamanīta, nozaudēta ēna
Es tiecos pēc tā, kas reiz ir bijis mans
Pēc goda un ķermeņa, ko saucu par savu
Un, ko nekad neuzskatīju par ieguvumu tavu.

Cauri kauna alejai traucos uz priekšu,
Atgūt to, kas reiz ir bijis mans.
Jūtos es salauzta, apsmieta un viena…
Pasaulē, kur eņģeļa vairs nav neviena.

Visi saka tas ir viegli...
Kapēc viegli nav man?
Kapēc?
Aizmigt nespēju...
Balsis skan:
Tu to vari!

Ļaunais uzvar labo,
Sirds sažņaudzas...
Nē, nē! Es to nevaru!
Mocos, mocos
Kamēr aizkrīt acis...

Modinātājs zvana,
Gulēts tik stundu
Mocības sākas no gala.
Spriedze. Stress. Sāpes.

Kamēr klejoju pa dzīvi bezmiegā,
Īpašais manī pazūd
Un es palieku tāda kā citi -
Ārēji lamīga,
Bet iekšēji sašķelta daudzos gabaliņos.

”Tev nav grūta dzīve,”
”Tev viss ir,”
”Ko ta tu vel varētu vēlēties,”
”Tev ir daudz naudas, tavi vecāki ir bagāti.”
-Visu kas ir tev:
Laimi. Ģimeni. Miegu.

”Guli bērniņ”
-Laikam tikai debesu mierā.
Asara nobirst un bērnības smaids pazūd uz mūžu...

Ja krītu ceļos, tas nenozīmē, ka necienu sevi
Krītu ceļos, jo nav nekā svarīgāka par Tevi.
Ja lūdzu, tas nav priekš manis pazemojums
Ja lūdzu, tad tajā slēpjas kaut kāds pamatojums.
Vēlme pasargāt Tevi, bailes pazaudēt Tevi
Sajūta, ka kāds nostāsies starp Sauli un Zemi.
Varbūt smiesies, bet es to visu nopietni
Varbūt raudāsi, kad viss būs beidzies
un sauksi to par pagātni...

Es atdotu visu, lai ik rītu sajustu Tavus sirdspukstus
Es pamestu visu, lai vakaros dzirdētu Tavus čukstus.
Es paciestu visu, ja tas darītu Tevi laimīgāku
Es mainītos, ja tas darītu gaišāku Tavu prātu.
Es turētu, ja Tu bez iemesla gribētu ar roku visam atmest
Es palaistu, ja Tu atrastu citu un gribētu visu pamest.

Zini, es centos klauvēt pie Tavas sirds
Zinu, man tas bij kautkas vairāk, Tev tikai flirts.
Tikai viens vārds priekš laimes - mīlu
Un tas piepildītu manu dzīvi.
Bez abpusējas mīlas arī manā sirdī iestājas tumsa
Zinu jāaiziet un zinu, ka pēc Tevis skumšu.
Tā ir pareizāk, tā ir vienīgā izeja
Dzēšot ārā no sirds, iestāstīt sev, ka biji vīzija.

Saku paldies, jo no sirds pateicos par visu Tev, Jums
Ja saki paldies, tas man vērtīgākais atalgojums...

Ar rokām turu
Sarkanbaltsarkano audeklu,
Un ar šiem vārdiem
Dzīvoju mūsdienu sabiedrībā.

Tas ir mans karogs, mana tauta,
Mana himna, un mana Zeme.
Latviju turu zem sirds,
Un nodot es gribu to mantojumā.

Kaut vai negaiss pa āru ņemas,
Esi blakus saviem mīļajiem. Nekas cits kā lietus
Mūs satuvina mūsdienās. Aizdomājies, kas ir ģimene... 

Lietus, kas mūs saved pie savējiem.
Lietus, kas problēmas aizskalo.
Lietus... Rudens vēstnesis.

Tā smaida dēļ debesīs lidotu,
Visu laiku apstādinātu,
Lai Tev tik acīs ieskatītos.

Tās tik skaistas,
Ka nespēju acis nolaist.
Katrs solis, katra pauze.

Manu sirdi iekaro
Tavs mīļais smaids.

Valsts kas man spēku dod.
Zeme, kuras dēļ vērts asinis liet. 

Es savu Latviju dotu ikvienam,
Kas novērtēt to spētu.

Mana Zeme Latvija
Zeme, kas ar asinīm iegūta.
Karos novājināta
Tomēr dzīva tā ir.

Tā ir mana dārgā Latvija.

Ik dienu raugos miglā,
Un prātoju par Tevi.
Prātoju, kā debesīs
Tavs vārds uzrakstīts būtu.

Šis mirklis man prātu jauc,
Šarmantajās debesīs tīts tas
Mirklis, kad iemīlējos Tevī,
Un sev spārnus atradu.

Tavs šarmantais smaids
Un rudenī atrastās lapas.
Žņaudz manu sirdi kvēlo
Un sūta mani uz šarmantajām debesīm.