Tāles

Mēs zinām it labi: tas tikai tā liekas,
ka tālumā zeme ar debesīm tiekas.
Bet diez' kādas burvības apmulsināti —
pēc debesīm tālē tik tiecas mums prāti.

Jau bērnības miglā turp traucamies,
caur sapņiem, kā magonēm, maldoties.
Turp traucam, kad tuvu pie mūža gala.
Tak sprīdi nav tuvāku debesu mala.
Bet tomēr arvien vēl jo skaistākām ainām,
ar pilīm un torņgaliem pasakainiem,
ar baltbērzu birzēm tā viļ mūs un sauc,
un sirds kā bez jēgas uz priekšu tik trauc.
Uz priekšu, uz priekšu! Kas nespēj — lai krīt,
kaut rinda jau pašam — ne šodien, tad rīt.
Uz priekšu, uz priekšu! Vēl atlicies brīd's:
lūk, debess tepat, kā zils taurenīts trīc!

Tā traucam un skrienam un — laimīgi esam,
jo sapni par debesīm krūtīs sev nesam.

/dzejoļa autors Fricis Bārda/