Pilns zemeņu trauks

Ceļš pa patiesības takām
Brists jau otro gadu tiek;
Drūms ir tas un pilns ar alkām
Pēc viņas..., kas soļiem liek
Tapt raitāki skaļākiem – kā tiem vārdiem,
Kuri sirdī manā nebeidzami skan:

Gribu redzēt mezglus ārdam
Paša dēmoniem, kuri naski slēpjas,
Manā miesā sasūkušies
Līdz ar mani tie kopā tērpjas
Ilūziju un vienaldzības drēbēs...

Kas ir viņa, ko gaidu,
Mīlu un neprātīgi alkstu?
Tā ir Dzīve, kā pilns zemeņu trauks,
Ar ogām saldām, kuras baudot smaidu;

Es eju pa patiesības takām,
Tā ved uz turieni, kur ir kas jauks,
Bet līdz ar soliem manī tomēr zogas
Bailes, ka Dzīve tā arī sauks,
Mani vienmēr no horizonta tāla,
Tik stāstot cik saldas ir sārtās ogas

/dzejoļa autors Guntis Vāveris/

uz ziņu sarakstu