* * *

un tā fatamorgāna sviedrē acis un pirkstu galus
dūmu pakalna zaļā zāle
izslīd miklās delnās un vārdi
mijkrēslī dedzina putnus

pats sevi esi nolēmis aiz simtiem
par vienu un vienīgo spoguļa aci
iekrist atpakaļ klēpī un elpot
vēl pirms dzīvības cilpas kaklā

un lietu tu gaidi
lai varētu atvērt kā aizkara zīdu
mazām pēdiņām nolīst otrā pusē
sausi notirpt un būt pa īstam

apvārsnī mākoņi burzās un zibens
greiziem zobiem lauž stikla miesu
bet tu krizdams uz katras lauskas
slīdi atpakaļ tieši uz iesma

/dzejoļa autors Jānis Vādons/

uz ziņu sarakstu