Kioski
Vai tas rīts, kad redzēt var bez svecēm,
Aklā nakts, kad spuldzes zilgmē blāv,
Kioski zem bulvārkokiem veciem
Kā zem zaļiem lietussargiem stāv.
Nevar tos ne vējš, ne pēkšņi lietus
Aizdzīt prom no ielām tā kā jūs.
Pat ja tālās nomalēs jūs ietu,
Vienmēr priekšā tie jums stūros būs.
Mierīgi kā svētie Dalai-Lāmas
Un kā asfalts, kas zem kājām glums.
Neuztrauc tos pat visdaiļās dāmas
Slaido kāju kairais burvīgums.
Kas lai zin, kad sāp tiem, kad tie smejas –
Varbūt naktīs, kad tos taisa ciet.
Nelasa tie Sudrabkalna dzejas
Un uz kino arī nemēdz iet.
Velns, no kādas pagājības lēnām
Viņiem kaulos iezīdies šis miers!
Tomēr tīk tie man, kā senāk zēnam
Patikās bez maizes krējumsiers.
Kad tiem vieta spuldžu stabiem blakus,
Tie man šķiet kā Pats un Patašons.
Trūkst tik abiem elegantu fraku,
Laķeņu no firmas – Feitelsons.
Ja vien grib pēc paraduma veca
Man ko labu svētkos uzdāvāt,
Lai man atnes kiosku uz pleca,
Krietnu žūksni laikrakstu vēl klāt.
Un, kad, gultā guļot, kādreiz miršu
Sejā bāls kā tēva drēbniekkrīts,
Nevajag ne rožu man, ne viršu,
Dodiet tikai kiosku man līdz!
Mīļam dievam kiosku vēl nava
Augšā tur, kur sen jau vesels bars
Pīpmaņu un rakstnieku ar slavu, -
Visam sekot nespēj svētais gars…
Kārtībnieks uz stūra kādreiz mainās,
Naktssargi ar gaismu mājās iet.
Tikai mūžam kioski bez vainas
Stāv uz sāniem nošķiebti mazliet.
/dzejoļa autors Aleksandrs Čaks/
RSS |
Kontakti |
Lapas karte
