Dzejoļi par Latviju

Dzīvo ar Latviju, elpo ar Latviju! /42

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Labrīt, Latvija! /29

Labrīt, Latvija!
Tu - dzimtais klēpis tiem,
kas rīta agrumā ar Tavu himnu ceļas.

Kaut dienas ritums pārņēmis nav telpu,
jau daudzi gatavi ar Tevi vienā elpā iet,
jo zin, kā Tavu nastu atvieglot.

Jā, vairākums ir gatavi Tev pakalpot,
ar gaišām galvām un ar stipriem pleciem.

No visas sirds, mēs pateicamies - Tev,
par to, ka spēj mūs vienmēr savienot,
kad tas visvairāk nepieciešams.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Latvieša ticība /5

Šodien dīvains nemiers dabā,
Vēju šalkas tālas ilgas kvēl.
Latvju meži noslēpumus glabā,
Mirt par kuriem nav nevienam žēl…

Miglā sarkanā slīgst dzimtās zemes lauki,
Viņas elpā zelta druvas līkst.
Mūžu mūžos latvjiem nebūs draugi
Tie, kas daudziem liek pa Sibīriju klīst.

Mūsu svētumu tie dzelžos kaltām kājām
Samin dumbrājos un smīnot tālāk iet,
Pāri senām, mīļām latvju mājām
Daudzreiz sārtas uguns liesmas zied.

Brālim brālis jānošauj bij kaujā,
Dēls pat tēvam kļuva tāls un svešs.
Tos, kas neaizgāja asiņainā pļaujā,
Klusi slēpa dzimtās zemes mežs.

Izgaist naktis. Tālāk steidzas dienas.
Mācot latvjiem dziļāk naidu just.
Mūsu sirdīs liesmo vienas domas:
Latvju tautai mūžam nebūs zust!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Latvija 18. novembrī /35

Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
Kalnāji, lejas un ezeru mirdzējums zils,
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās
Stāsta par pagātni tālo mums senās bruņinieku pilis.

Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā,
Sulīgu augļu liekts dārzā līkst ābeles zars.
Sarmotā sidraba sagša tam ziemās ir debesu dota,
Lai zem tās gaidošs un mierīgs snauž pavasars.

Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas,
Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc.
Krievijas taigas tik daudziem ir kļuvušas mājas –
Latvija, tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts?

Latvija, Latvija!
Dzimtene mana! Tu – labā!
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit…
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu – Astoņpadsmit!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...