Es atdotu...

Kam Tev buras, ja enkurs iemests manaa ostā,
Kam Tev vara, ja Tavs prāts manu sirdi plosa.
Tu esi viss, Tavs acu skatiens remdē sirdsslāpes,
Zinu sākums, bet zinu beigās ļoti sāpēs.

Ja krītu ceļos, tas nenozīmē, ka necienu sevi
Krītu ceļos, jo nav nekā svarīgāka par Tevi.
Ja lūdzu, tas nav priekš manis pazemojums
Ja lūdzu, tad tajā slēpjas kaut kāds pamatojums.
Vēlme pasargāt Tevi, bailes pazaudēt Tevi
Sajūta, ka kāds nostāsies starp Sauli un Zemi.
Varbūt smiesies, bet es to visu nopietni
Varbūt raudāsi, kad viss būs beidzies
un sauksi to par pagātni...

Es atdotu visu, lai ik rītu sajustu Tavus sirdspukstus
Es pamestu visu, lai vakaros dzirdētu Tavus čukstus.
Es paciestu visu, ja tas darītu Tevi laimīgāku
Es mainītos, ja tas darītu gaišāku Tavu prātu.
Es turētu, ja Tu bez iemesla gribētu ar roku visam atmest
Es palaistu, ja Tu atrastu citu un gribētu visu pamest.

Zini, es centos klauvēt pie Tavas sirds
Zinu, man tas bij kautkas vairāk, Tev tikai flirts.
Tikai viens vārds priekš laimes - mīlu
Un tas piepildītu manu dzīvi.
Bez abpusējas mīlas arī manā sirdī iestājas tumsa
Zinu jāaiziet un zinu, ka pēc Tevis skumšu.
Tā ir pareizāk, tā ir vienīgā izeja
Dzēšot ārā no sirds, iestāstīt sev, ka biji vīzija.

Saku paldies, jo no sirds pateicos par visu Tev, Jums
Ja saki paldies, tas man vērtīgākais atalgojums...

/dzejoļa autors Sandris Kačalovs/