* * *

Es gribētu par ēnu kļūt
Un rasai tuvāk būt,
Es gribētu par tauriņu būt
Un dzīvē jaunas krāsas kļūtu.
Es gribētu par lietu kļūt
Un putekļus aizslaucītu prom,
Būt kopā, kad sajūti lietus pieskārienus.

Mana asara tur guļ -
Tā smaržo pēc mums -
Pēc pļavām, pēc saldiem skūpstiem
Un tajā pašā laikā tā sāļa kā jūra.
Tā smaržo pēc mums -
Pēc tā, ko piedzīvojuši esam...
Sargā asaru, jo no tās dzīvība rodas.
Sargā to...

/dzejoļa autors Lelde Petraite/