* * *

Gaisma ložņā ap matu šķipsnām.
Zāles stiebri izlien caur mani, un skropstās uzzied baltas puķītes, glāstīdamas vaigus.
Ceļš iesūc sevī Dieva izlieto kafiju un laimīgi iemirdzas,
Norādot virzienu tiem, kuri vienmēr apjukuši.

Nakts izplaukst, viss apmainās vietām –
Debesīs iemirdzas jāņtārpiņi, un pļavas pilnas ar zvaigznēm.
Tumsa aprod ar acīm un uzdāvina tām aizaugušus dārzus,
Kuros gribas apgulties un bezgalīgi lūgt Dievu.

Logi joprojām ir vaļā, vasara staigā tiem cauri.
Istaba pilna ar sienām, bet neviena no tām nesargā tevi no manis.

/dzejoļa autors Liene Rūce/