Kā smaržo rozes pirms negaisa!

Kā dūdu skaņas,
Ar skatu pret okeānu plašo
Saviļņojas dvēsele mana,
Un jūtu,
Kā ziedi plaukst, manas maņas,
Tās šo acumirkli garšo!

Acīs plaukst asaras lielas,
Jo skatījis es šīs pasaules mīlu esmu;
Deguns trīc vējā nosalis,
Ieelpojot šīs pasaules mīlu;
Pirksti, trīcošo šovakar glāsta
Viņas – pasaules mīlas seju;
Ausis piepildītas ar mūziku,
Ko komponējusi pasaules mīla;
Mēle noslēpusies kautrīgi
Aiz lūpām…,
Kuras pasaules mīla,
Kā Māte radījusi.

/dzejoļa autors Guntis Vāveris/