Viņai

viņš meklēja mīlestību
bet tā atrada viņu...
ikkatrs viņu kopības mirklis
bija kā svētlaime
kuru nespēj aizvietot nekas..

pienāca brīdis
kad viņš sāka interesēties par viņas pagātni,
bet lieki -
tā nekad nav tik spoža kā vēlētos
tā nekad nav uzklausīšanas vērta
jo tās dēļ birst asaras
gaužas, ļoti rūgtas un sāpīgas
tās dēļ cieš viņa, jo viss draud sabrukt
kā kāršu namiņš - tikai lielāks -
celts no divu cilvēku sirdīm...
kuras kvēlo tieksmē pēc maiguma,
mīļuma, sapratnes, bezrūpības un ticības.
ticības, ka tu esi kādam vajadzīgs
kāda lolots un saprasts, lai arī ko tu darītu.
attālumam no mīļotās nav nozīmes,

jo mīlestība ir ne tikai aizraujošie nakts prieciņi
iekāre un apbrīna...
bet arī ticība, kas nepārprotami valda starp viņiem
par to, ka pagātne neatspoguļosies uz nākotni
par to, ka nebūs sānsoļi bezcerīgā cerībā sevi mierināt
par to, ka ka tevi kāds gaida un pēc tevis ilgojas

un ja nav ticības
tad nevar būt ne runas par mīlestību...

/dzejoļa autors Ivars Melecis/