izdrukā dzejoli
ietvīto dzejoli
pievieno facebookā
iesaki draugiemNo baznīcas braucot, Ziemassvētku vakarā
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.
Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.
Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit virs zemes spodrība
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.
Ai, māmiņa, cik laba tu!
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.
Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/dzejoļa autors Jānis Poruks/
