Dzejoļi par dabu
Centrālparkā
Zilā un zaļā ūdenī vītoli atspoguļojas.
Kanālī gulbji un pīles slīd - kuģīši mazi.
Krastā cilvēki sāpīgiem vaibstiem.
Putniem kanāls jūŗas, pasaule visa.
Ēku jumti un torņi saulē duŗ asus pirkstus,
Stāvus tie mākoņus tvarsta.
Saule, veikla sieva, izslīd tērauda pirkstiem,
Apmetas koku galos, šūpojas zaros.
Ūdenī gulbji atmirdz.
Baltā, spārnotā kumeļā klusā dienvidū sēsties,
Iegrimt tam spalvās, dudināt maigu, priecīgu dziesmu.
Saules mīlēts lai lido, mani debesīs aiznes.
Vakarā (17)
Jūŗa vakara gaismu
Vizina savos viļņos.
Topu kā stars un grimstu
Ūdenī vēsā un sāļā.
Gribu tikt tajā tālā
Vietā, kur diena dus,
Kur viļņi, kļūdami rāmi,
Noglāsta mākoņus.
Smiltīs ar vakaru ploku,
Gaistot ar saules loku.
Tumsā, kur nesniedzas skati,
Jūŗa skūpstās ar nakti.
Vakars (12)
Tumst vakars krāsodamies
ar maigiem pustoņiem,
būs naktī lietus –
debess dienvidus mala
pietūkst smaga
un lēni pāri klājas
dienu uzsūkdama,
visu pārvērsdama melni zilā.
Kā izbēgot no viņas svara
sārtzelta gaismas
uz mūŗiem nogulstas,
uz sētām krīt,
un pieplok zemei
zūd, slēpjas otrā debess pusē.
