Dzejoļi par dabu

Spārnotais dziedonīts /5

Mazs, sniegā nomaldījies dziedonīts,
kam sirds vietā pukst saules pasaciņa,
ar spodru dziesmiņu uz balta zara trīc
un zib un vizuļo kā dzintaruguntiņa.

Kur dīvaini tas ir šai baltā klusumā!
Kā brīnumam tam tuvojos es, pārslas sēdams:
Mans mazais draugs... Te — spurks! Un nava vairs nekā —
tik zars vēl līgojas, to klusi pieminēdams,
un sniegā pūkainā sīksīkās pēdiņas ...

Kur nāca viņš? Kur palika? Kā teikt! Ak, Dievs —
tik rāpuļgaita mums ir droši izpētāma.
Gars spārnotais kā sapnis nāk un aizlaižas,
un kam viņš pamirdz, var tam tikai — pateikties.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Atmiņa /5

Nojautu skaņas elpo
Pusnakts klusumā upe,
Ieguldzas atvara mute
Un apklust kā noslēpums.

Sīkām nespēka balsīm
Pār atteku odi sīc;
Bālas ūdensrozes vīst
Melnajā lēplapu salā. ― ― ―

Dziļumos līdaka sirma
Zem miruša ozola stumbra
Iztraucē burbuli dusā:
Ceļas no zaļzāļu dzelmes

Lāsojot sidraba dvaša
Plinkš ! ― ― ―
Migla izkāpa,
Ietina pasauli
Baltā sapnī.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Zem saulītes siltmīļā vaiga /22

Saulīte debesīs dzied -
Zeltainu balsi
Pār pasauli lej,
Pārlūko,
Izgaismo,
Mudina augt.

Atsaucas puķes
Un atbalso mežs,
Ūdeņi vizuļo,
Upītes skrej,
Sudraba mugurām zivtiņas zvīļo
Un zem saulītes siltmīļā vaiga
Dzīvība dejā
griežas un dzīvo.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Vasaras vēstules /21

Katrs pumpurs un sēkla
ir rūpīgi lolota vēstule,
Kuru caur ziemas sniegiem
vasara vasarai sūta,

Un, kad nāk rudens, lai samestu
lapas duļķainā ūdenī,
Pastā jau glabājas sūtījums,
adresēts nākamai vasarai.

Viss, ko mirstošā māsa
māsai gribēja pastāstīt,
Magones sēkliņā ierakstīts,
alkšņa pumpurā ietīts,

Labais, skaistais un gudrais
ir mūžīgs kā pati zeme,
Ledus zilajos seifos
asni kā banknotes glabājas...

Četrus mēnešus saule
aploksnes vaļā plēsīs,
Vasara lasīs un smiesies,
vasara lasīs un raudās,

Notērēs asnus līdz pēdējam
un atkal krās jaunus − nākotnei,
Atkal zem mežrozes sēdēs
un jaunas vēstules rakstīs.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Ceriņi /16

Cilvēki,
Šonakt dodieties drīzāk pie miera,
Jo pa ielām staigā ceriņi −
Apreibuši ceriņi,
Kas nevienam negriež ceļu.

Ceriņi ieskrien mums tieši krūtīs.
Ceriņi dzied un smejas.
Un arī mums pazūd ceļš.

Cilvēki,
Šonakt visās ielās staigā
Apreibuši ceriņi.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...