Es nemāku raudāt

Es nemāku raudāt, tāpēc,
paceļu acis augstāk,
zili mākoņi, zili brīnumi
un uz ceļiem man
pērnās vasaras zilumi

zilās vasarās -
zilas asaras
dzirdu klusu mākoņu sanēšanu
viņi steidzas
mūsu smaids, līdz vakaram,
arī beidzas

nokrīt manās plaukstās tavi smiekli
novīst telefona zvani
naktstauriņi jau arī [tomēr] steidzas.

Un tā jau vasaras vairākas no vietas,
raudāt nemāku es.

/dzejoļa autors Adellada/

0 komentāri Komentēšana pieejama visiem.

Komentāra pievienošana