Gars un sāpes

Tīk garam celties pāri nīcībai.
Tīk augstumos tam brīžam lidot tādos,
ka zemes dzīve raibai rotaļai
kļūst līdzīga, ko veidos daždažādos

ved bērni: cīņas, prieki, uzvaras —
ak, tikdaudz sīku, raibu varbūtību,
ka gads pēc gada rit un aizsteidzas,
bez kā tur jāsūdzas par garlaicību —

Tīk garam celties pāri visām tām —
to moca grūtāk dzesināmas slāpes.
Bet ja tas tomēr zemes rotaļās
no jauna kritīs — viņu valdzinās
ne zemes laime, prieks, — bet zemes svētās sāpes.