Guli bērniņ...
Guli bērniņ...
Es nevaru, es to vienkārši nevaru,
Dzirdu balsis galvā tās skan:
Stress, sāpes, sāp,
Es nevaru!
Visi saka tas ir viegli...
Kapēc viegli nav man?
Kapēc?
Aizmigt nespēju...
Balsis skan:
Tu to vari!
Ļaunais uzvar labo,
Sirds sažņaudzas...
Nē, nē! Es to nevaru!
Mocos, mocos
Kamēr aizkrīt acis...
Modinātājs zvana,
Gulēts tik stundu
Mocības sākas no gala.
Spriedze. Stress. Sāpes.
Kamēr klejoju pa dzīvi bezmiegā,
Īpašais manī pazūd
Un es palieku tāda kā citi -
Ārēji lamīga,
Bet iekšēji sašķelta daudzos gabaliņos.
”Tev nav grūta dzīve,”
”Tev viss ir,”
”Ko ta tu vel varētu vēlēties,”
”Tev ir daudz naudas, tavi vecāki ir bagāti.”
-Visu kas ir tev:
Laimi. Ģimeni. Miegu.
”Guli bērniņ”
-Laikam tikai debesu mierā.
Asara nobirst un bērnības smaids pazūd uz mūžu...
/dzejoļa autors E. P./
RSS |
Kontakti |
Lapas karte
