Tev izkrīt no rokām pudele

Tava meita no lauskām būvē sev pili.
Drēbes piesūcas vīna un viņa visu mūžu tā smaržos –
Pēc kņadas, asinīm un rūgtuma.
Neviens tavu princesi neredzēs,
Izelpa glāstīs šo namu.

 Ikviens viņas kliedziens vai lūgums –
Ar pirkstiem uzrakstīts uz pils sienām –
Tūlīt aizrasos.

Vien pēc tam,
Kad būsi drošs –
Viņas balss un augums ir sadrupuši –
Tu savāksi lauskas no zemes un norīsi tās –
Savas meitas vienīgo patvērumu.

/dzejoļa autors Liene Rūce/

2 komentāri

Komentēšana pieejama visiem.

Anonīmais tulks (Sokjis5inbox.lv), 10.09.2009. 17:20:49 (ip:87.226.30.37)

Diezgan smags dzejolis.. bet tāds patiess. 1. reizi izlasot uzreiz aizķēra mani.

E.S., 08.06.2012. 20:44:00 (ip:93.177.241.173)

Tās bija patīkami drūmi pavadītas sekundes, kuru laikā es lasīju šos vārdus. Kaut gan mans viedoklis nav nekāda mēraukla, man patika.

uz ziņu sarakstu