Viņa

viņa pagodina izbāzeņus ar savu klātbūtni,
ieradusies uz kāršu partiju parūkā, kas
pieskaņota precīzi tēlotajam mulsumam.
un spēlētāji paslēpj piedurknēs trumpjus,
viņa – žiletes gadījumam, ja zaudētu spēli.

mēs nevaram būt pārliecināti, ka telpas un
diennaktis, ko viņa neapdzīvo, patiešām pastāv.
pat gadalaiki ir viņas kaislīga izdoma. mūsu
soļi draud jebkurā brīdī ievilkt mūs sevī.

tāpēc mēs tā cenšamies, lai viņa neaizmirstu
par mums un piedotu mums mūsu parādus tā,
kā vien vējpūta spēj piedot čukstam,
savam parādniekam.

/dzejoļa autors Arvis Viguls/

uz ziņu sarakstu