Dzejoļi par Latviju

Sapnis par Latgali /15

Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? –
Viss nu ir sakusis sudraba mirgā...
Kur zili zied ezeri, zili zied lini,
sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.

Latgale mana – sērdiene dārgā,
sargā vēl tevi pilskalni sirmie?
- Kur sākas ezeri? Kur beidzas lini?
Kas mani pārnākot, sagaidīs pirmie? –

Tur zeme un altāri vīraku elpo,
ziedos slīgst krusti, ceļi un mājas.
Zvaigžņu atspulgus ezeri auklē –
Dievs vēl ar cilvēku tur sarunājās...

Skanošā skurbumā apmaldās laiks tur,
noreibst un ļaujas, lai straumes to nes.
Latgales dzidros ūdeņus dzēris,
esmu tās mūžīgais gūsteknis es.

Īss bij mans sapnis svešajā naktī –
atmodies jūtos es labāks un tīrāks.
Latgale mana – jaunības zeme,
Vēl skurbina mani tavs atmiņu vīraks. 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pēdējais tramvajs /31

Kad aizbraucis pēdējais tramvajs,
Es saritinu sliedes
Un nolieku pilsētas malā.
Un sliežu vietā
Ik nakti aug priedes
Un lapsas rok alas.

 No rīta man sliedes jānoliek vietā
Un jābrauc uz darbu,
Neviens to nedarīs manā vietā,
Tik nosodīs skatienu bargu,
Ja tramvaja vietā
Pieturā stāvēs lapsēnu godasardze.
Es vakaru gaidu,
Kad atkal sliedes saritināšu.

Es nekāpšu priedē
Un rudu lapsēnu neuzrunāšu.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Rīga /76

Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri
Viņas kaunu un daiļumu sedz.
Atkal gāju kā sapnī tai cauri
Raibā naktī, kad ugunis dedz.

Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te - manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja - pērc!

Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.

Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Latvijas vasara /49

Dzeltenos liepu ziedos dūc bites,
uz meldriem (šaipus ūdensrozēm)
sēd spāres.

Es guļu un lūkojos debesīs;
visapkārt ir saule
un Dievs.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Te nu mēs esam /7

...izrāva cauri laikmetam mūsu laiku
un visus mūs līdzi.
Nelīdzēja atsperšanās
tēvzemē, svešzemē,
kur nu kuŗam.

Te nu mēs esam,
tie cauri izrautie −
caurumā,
kuŗu lāpīt nav laika tam,
kam pašlaik kāja starta bedrītē.
Nav ko gausties par grūtiem laikiem!
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...