Es nezinu, kas tas ir

kur es nekad neesmu bijis, labu gabalu aiz
jelkādas pieredzes, tavām acīm pieder klusums:
tavā visvārīgākajā žestā ir lietas, kas mani aptver,
vai kam es nevaru pieskarties, jo tās ir pārāk tuvu

tavs visnevērīgākais skatiens tik vienkārši atver mani,
kaut arī esmu saslēdzis sevi kā pirkstus;
tu allaž lapu pa lapiņai atraisi mani kā Pavasaris ver
(skarot prasmīgi, noslēpumaini) savu pirmo rozi

vai, ja tu vēlētos aizslēgt mani, es un
mana dzīve – mēs aizvērtos ļoti skaisti un pēkšņi,
kā tās puķes sirds, iedomājoties
sniegu visur uzmanīgi klājamies;

nekas, ko mums lemts šai pasaulē aptvert, nelīdzinās
tava spraigā trausluma spēkam: tā veidols
pārliecina mani ar savu zemju krāsām,
sniedzot nāvi un mūžību ar katru elpas vilcienu

(es nezinu, kas tas ir tevī, kas aizver
un atver; tikai kāds manī saprot –
balss tavās acīs ir dziļāka par visām rozēm)
nevienam, pat ne lietum, nav tik mazas rokas

/dzejoļa autors Edvards Estlins Kamingss/

uz ziņu sarakstu