izdrukā dzejoli
ietvīto dzejoli
pievieno facebookā
iesaki draugiem* * * (Man tev jāsaka...)
Man tev jāsaka
tik milzīgs mīļums,
ka man kauns
par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas
to pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs
pavisam.
Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem
un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi
un tiesu.
Un stāv tā reize
pār mani
kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.
Cik negaisies bija jānāk,
cik zibeņiem
bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!
/dzejoļa autors Ojārs Vācietis/
