Mēs ar cilvēciņu

Mēs abi ar cilvēciņu
esam kā zvaigžņu puduriņi:
kad aiziet saule - tiekamies,
kad mostas blāzma - šķiramies.

 Naktī ar ilgu lukturiem
klīstam pa tumšajiem plašumiem.
Satiekam ceļā
zilus vītolus.
Zem tiem pin eņģeļi
sapņu vainagus.

Zem zilajiem vītoliem
apstājamies
un prasām, ko dara
pats sapņu dievs?
- Sapņu dievs vītola zaros snauž...
Bet enģeļi klusiņām
matos mums mirdzošus vaiņagus sprauž...

Vītola zari sakustas -
laikam pats sapņu dievs pamostas!
Strūklās birst zilas uguntiņas,
uz rokām, uz pleciem paliek mums viņas...

Mēs abi ar cilvēciņu
aizejam kā zvaigžņu puduriņi...

/dzejoļa autors Fricis Bārda/

3 komentāri

Komentēšana pieejama visiem.

vecpuisis, 21.01.2009. 18:04:45 (ip:85.234.187.78)

vnk. super ljoti labs dzejolis

Dace (zakitis914inbox.lv), 07.05.2009. 17:54:31 (ip:87.226.12.207)

skaists dzejolitis

juxis, 15.11.2010. 15:45:03 (ip:213.226.141.44)

Superīgs dzejolis

uz ziņu sarakstu