izdrukā dzejoli
ietvīto dzejoli
pievieno facebookā
iesaki draugiemMēs ar cilvēciņu
Mēs abi ar cilvēciņu
esam kā zvaigžņu puduriņi:
kad aiziet saule - tiekamies,
kad mostas blāzma - šķiramies.
Naktī ar ilgu lukturiem
klīstam pa tumšajiem plašumiem.
Satiekam ceļā
zilus vītolus.
Zem tiem pin eņģeļi
sapņu vainagus.
Zem zilajiem vītoliem
apstājamies
un prasām, ko dara
pats sapņu dievs?
- Sapņu dievs vītola zaros snauž...
Bet enģeļi klusiņām
matos mums mirdzošus vaiņagus sprauž...
Vītola zari sakustas -
laikam pats sapņu dievs pamostas!
Strūklās birst zilas uguntiņas,
uz rokām, uz pleciem paliek mums viņas...
Mēs abi ar cilvēciņu
aizejam kā zvaigžņu puduriņi...
/dzejoļa autors Fricis Bārda/
