Princese vārdā Laime

Prom Pievakare steidzas pa Mežaparka takām,
Līdz ar gājputnu sapņiem par siltajām zemēm;
Liekas, caur priežu zariem, dzirdu tos man sakām:
Seko mums līdzi ar saviem spārniem un vēlmēm..

Mākoņos mīt brīvība, ko elposi savās plaušās,
Mēs kopā skarsim Dieva mākoņu bārdu;
Vai jūti, kā šobrīd tava sirds klaudz un dauzās,
Satraukta, tai sveši visi pasaules vārdi

Es klusēju, galvu nodūris, veros es sūnās:
Viens nevaru lidot, kaut laiks ir tik jauks,
Bez princeses savas, kura vēl dus kaut kur dūnās,
Kad modīsies viņa, tad mani tā sauks...

Ja sekošu putniem, viņa paliks tad viena,
Velti tā meklēs mani Mežaparka takās,
Kur gaidīt to solījos, kādā vasaras dienā;
Būs princese atmiņās ne sirdī manā

/dzejoļa autors Guntis Vāveris/