Dzejoļi par mīlestību

Tevi mīlu /3

Tu esi mans cilvēks ar visu,
kas tevī labs ir un ļauns.
Ar to, ko tevī mīlu,
ar to, par ko man ir kauns.

Tu esi mans kopā ar velnu,
kas tev sirds stūrītī sēž
un, izbāzis roķeli melnu,
aiz matiem man dvēseli plēš.

Tu esi mans kopā ar Dievu,
kas baltu ceļu klāj
un, pasakas kaktiņā sēžot,
sargā un neatstāj.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
Kas tevī apdziest vai skan,
kas tevī nomirst un piedzimst,-
tu esi un paliec mans.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Par tevi /1

Es slīgstu domās par Tevi...
Par Tevi ... par sevi...

Es kavējos atmiņās par Tevi...
Par Tevi ... par sevi...

Es acu priekšā redzu tik Tevi...
Tik Tevi... tik Tevi...

Vai arī tev tā ir?
Par mani, par sevi... par mums...?

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Tu dzirdi?

Es esmu kā koks bez lapām
Es mīlu tevi
Es esmu kā visums bez laika
Es meklēju tevi
Pasaulē citā, ne šajā
Dvēsele mājo bez laika
Kā dzīvība pret sauli tiecas
Es mīlu tevi

Sapnī, kas neīsts, kas prātā
Ne šajā, bet citā
Es meklēju tevi
Tu nāc

Kā zvans no debesīm
Mums katram skan šāds zvans
Tas jāsadzird, to dzird
Ar dvēseli
Tu dzirdi?
Skan...

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Es mīlu /2

Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles ciekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā ciekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Es tevi gribu /6

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...