Baltās gaidas
Vējš sirmā eglē smeldzoši vijoli spēlē…
San līdzi tai spurainie čiekuri klusi,
Un gaidās trīs koka satrauktā sirds.
Kaut kur ziema atver savas dārgumu tīnes,
Pārcilā sarmas lakatus, puteņa šalles,
Iešuj lāsteku pogas sniega kažokam mīkstam.
Un tad…
Liegas dūnas noslīd uz egles zaļajiem pleciem,
Un rāmā mierā norimst drebošā sirds.
Par dzidriem sidraba zvaniem kļūst čiekuri brūnie,
Vējš baltā eglē baltu vijoli spēlē…
/dzejoļa autors Guna Kranciņa/