Dzejoļi par dabu

Lapu gads /14

ir pavasaris
daudz jaunu lapu mostas
dzimst jauni pumpuri
un kukaiņi tiem apkārt rosās

nu gatavie pumpuri pasaulē iziet
tie kļūst par lapām
kas vējam un lietavām spītē
kaut lapas vel zaļas
un nezin tās neko
tās spītējot izslejas
un tēlo nez ko
tā naktis dzestrās vada tās
gan mitrā pavasarī, gan tveicē vasarā

līdz pienāk rudens
(nu tās sārtas kļūst)
un viņu prāts jaunus apveidus gūst
tik pienākot pirmajam salam
tās, šķiet, sapratušas kaut ko līdz galam
un rudens vējam esot klāt
tās mētājas pie manām kājām
tad grābsim lapām kapu kopas
krītot pazaudējušas tās savas labās domas
mās aizvedīsim tās uz masu kapiem
tā darām mēs jau gadiem

nu klāt ziema
(lapas sāk jau pūt)
un atkal spītējot salam
tās kopā brūk un drūp
lai balta sniega sega
kā pēdējā lūgšana pāri tām krīt
lai pasaule aizmirst šīs lapas
lai aizmirst jau rīt

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Jūra /33

jūra
bez soļiem
nāk tuvāk un tuvāk
liedags jau noziedējis
bērnības trauslajās
neaizmirstulēs
tik dziļš
un tik pierietējis

grozies
starp medūzām
akmentiņiem
guli starp gliemežvākiem
kur vēl
tik tuvu
starp kaijām un viļņiem
būt maiguma uzrunātam

jūra
tik viegli
kā dzintara grasi
pacels tevi pie lūpām
nebaidies
vējš tevi neatprasīs
auglīgi viļņainām
šūpām

jūra
bez soļiem
slīd tuvāk un tuvāk
rožainām saulrieta burām
neturies pretī
neatskaties
tur migla dej
ugunskurā

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Maijmēness /57

Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pirmā zāle /30

Kad pirmā zāle dīgst,
tad zeme lūgšanu skaita,
un zvaigznes debesīs
apstājas savā gaitā.

Aiz zvaigžņu dūmakām
debesis veras vaļām,
un Dievs pats pa zemi iet
pastalām zaļām.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Saules svētki /11

Nu saulītei ataugt
sāk zelta ragi!
Nu badīties ies tā
ar kupeni sētā!
Nu badīties ies tā
ar šķūnīti pļavā,
ar eglīti sarmā salīkušo.
Pavasars! Pavasars!

Tas paņem sauli
pie zelta ragiem
un paved viņu
zem paša jumta,
zem paša jumta,
pie paša loga,
ar zirnekļu pinumiem
aizēnota.
Un iemet pa logu
tā istabā tumšā
ek, veselu klēpi
dzeltaina prieka!
Pavasars! Pavasars!

Sēd sirmgalvis gultā
un klusi sāk raudāt:
silts prieks līst uz galvu,
silts prieks līst uz rokām,
uz krūtīm silts prieks guļ —
guļ saritinājies,
kā dzeltenais vaska
ritenīts
Pavasars! Pavasars!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...