Dzejoļi par dzīvi

Pleķi nedzēšami /1

Vārdiem ir tendence
izpausties dažādā nozīmē
ir grūti, tātad saprasties,
ja atsevišķa interpretācija,
ar daltonisma toņu tapetēm nolīmē
mūsu abpusējas sapratnes istabu,
kur tā vien šķiet – patiesums un grācija
valda, kad vārdi pār mūsu lūpām plūst

Un tā vien šķiet,
ka vienas krāsas tapetes izvēlēties
mums abu mūžīgā nelaime tiek –
mēs runājam, ne sarunājamiem...,
tāpēc domājam, ka redzam
vienu krāsu – sirdij tuvāko.

Un par cik mūsu krāsu prizma
top visu laiku gaismā vienā,
un, ja tā gaisma ir mūsu saule,
kura tik viena ir,
kas vārdu – tapešu rūpnīcā
galveno ražošanas enerģiju dod,
tad nav brīnums nekāds –
daltonisma toņi uz tapetēm rod
vietu, kā pleķi nedzēšami...

(Skumja nopūta)
Kaut nekad mēs nebūtu sarunājušies...

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

* * * /7

nežēlo sevi, ja sāp
mācies iznīcināt un glābt.
melo, taisnojies savā priekšā,
draudi sev, zobenu ceļot.

pati sev esi laiks -
dārgs, nesavaldīgs.
pati sev - uguns,
kas pelnus kaisa.

nozodz laiku,
brīdini domas
par to, kas būs
zemē triektais.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

* * * /8

vai tu esi mirklis?
tik skaists un burvīgs,
lai gaistu, dzistu,
zustu ātrāk par
krītošu zvaigzni,

kas vēl pēdējos mirkļus zibsnī
pie debesīm.
mirkli, kamdēļ tevi
neviens nespēj izmērīt, izskaitīt?

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Dedzīga sāpe /6

Vakarā vēlā, sveces liesmas atspulgā
Dedzīga sāpe klejo pa prātu.
Negaidot rītu, uz gaišu prātu -
Es necerēju ko tādu.

Mans mērs reiz ir pilns, kad piepildās muca,
Negaidot šamējos, dūkdami dūca
...asa sāpe

Var domāt un spriedelēt, meklējot atbildi,
Aso sāpi vēsā ūdenī dzesējot.
Var darīt, var nedarīt darbus dienišķos.
Pirms dari tos grūtākos, izdari vienkāršos.

Šo sāpi var izdzīt - to mierinot,
Šīs nejaušās domas remdējot.

Vakarā vēlā, sveces liesmas atspulgā
Dedzīga sāpe klejo pa prātu.

Necenties, necenties domāt ko tādu!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Nekaunīgam būt - par sevi pastāvēt /4

Nekaunīgam būt - par sevi pastāvēt?
Aiz aizskaroša vārda - sevi aizstāvēt?
Par labu nāk vai ļaunu manam godam
Šī tieksme, tikt tādējādi pazemotam?

Vai labāk tīksmoties par cita prieku,
kas uzplaukst debesīs kā zvaigzne?

Ir ieslīgt nomācošā pasaulē
Aiz garlaicības depresīva mirkļa;
Ir sajust ledus aukstu dvesmu,
Kas nesilda un neārstē.

Aiz aizskarošiem vārdiem, zilbēm,
Var sajust ļaunu tieksmju līksmi.

Bet padomā, pirms, pazemojot kādu,
Vai jutīsies tu kādreiz brīvi?

Atvērt dzejoli jaunā lapā...