Dzejoļi par dzīvi

Viņa arī raksta dzeju /1

padzert ar dzejnieku šnabi, šķaidītu melnā tējā
kaut kur cīruļputeņu laikā
viņi visi pārāk aizņemti rakstot haikas reklāmām

nopērc lielveikalā to ķīmisko sulu
tas ir kā pirkt dzejoļu krājumiņus
pa mazam malciņam
tas ir kā dzert daugavas ūdeni
no vanšu tilta
ar salmiņu

tai čiepiņai ar brillītēm un svārkiem virs ceļa
ir sešpadsmit gadu un vasarā vairs nebūs
viņa arī raksta dzeju
dranķīgu, saprotams
cukurotu, neveiklu un nu vispār,
ko gan tāds skuķēns saprot no dzīves
(viņai vajadzētu nopirkt lēcas, uzkrāsot lūpas,bastot skolu,
klusēt, izlikties par mūzu un šad tad uzsmēķēt zāli)

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Altārītis

un dievs ar savām dalītajām personībām
un dievs gluži vai noslīcis upuros
vieni ceļ mūrus, citi grauž savus būrus
un dievs ar pītera pena sindromu
un sīki cilvēciņi ar dieva sindromu

altārītis- patvārītis
un tauta pērk ķīnā šūtus krekliņus
uz kuriem uzprintē ‘free tibet’
un pusdienojot mēs runāsim par britniju
un pēc tam par palestīnu
un pasūtīsim labu deserta vīnu

un maziem puisīšiem neviens neprasa
vai viņiem patiktu spēlēt kariņos
un mazām meitenītēm
pēkšņi liek spēlēt mammās bez tētiem
un zināšana uzliek par pienākumu zināt
un tās avīzes slinkums sadedzināt

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Viņa

viņa pagodina izbāzeņus ar savu klātbūtni,
ieradusies uz kāršu partiju parūkā, kas
pieskaņota precīzi tēlotajam mulsumam.
un spēlētāji paslēpj piedurknēs trumpjus,
viņa – žiletes gadījumam, ja zaudētu spēli.

mēs nevaram būt pārliecināti, ka telpas un
diennaktis, ko viņa neapdzīvo, patiešām pastāv.
pat gadalaiki ir viņas kaislīga izdoma. mūsu
soļi draud jebkurā brīdī ievilkt mūs sevī.

tāpēc mēs tā cenšamies, lai viņa neaizmirstu
par mums un piedotu mums mūsu parādus tā,
kā vien vējpūta spēj piedot čukstam,
savam parādniekam.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Maz, bet paliek /3

Un kad vakaru
aizskalo lietus,
tikai dažviet pamanāmi,
stari, no saules, kas riet...

Skatienam paliek
tik vien kā panorāma -
zilgansārtā tonī.
Skaisti - es pie sevis
nodomāju.
Un to visu rakstot
šobrīd -
Neizteiksi vārdos.

Jā,...
Nopūšos, ar labpatiku,
bet domīgs...

Par šo mirkli,
kas nebūs mūžīgs,...
bet patiess un dabīgs.
Cik, gan daudz no tā visa,
mums ir šodien?!
Maz.

Bet, mums vēl paliek -
rīti - rasā.
Dienas - staros,
bet vakaros -
vēji, un lietus,
kas visu aizskalos...

Maz, bet paliek.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Apstājies /1

Uz brīdi apstājies!
Tu saki - valdies!
Ko skrien to dzīvi
Tik ātri baudīt?
Vēl jaunību sev laupīt

Uz brīdi apstājies
Un paskaties kur esi tu
Vai neesi tai bezdibeņa malā,
Vai neiekritīsi kā alā?

Nu apstājies uz brīdi
Kur skriesi?
vēl akmeņus skaldīt
Un dvēseles laupīt...

Vēl apstājies uz brīdi
Putnu balsis baudīt
Tik saulrietus raudzīt
Vēl piekusīsi
To dzīvi baudot
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...