Dzejoļi par dzīvi
Ja vien es varētu /1
Ja vien es varētu,
Tik uz priekšu,
Straujiem soļiem iet,
Pa pasauli šo bezgala plašo...
Es kā vēja brāzmas vientuļās,
Šo pasauli skatīt spētu:
Pilnām plaušām tās aromātu tvertu,
Līdz pašā aromātā būtu pats pārvērties,
Intīmā dejā ar vēju krustojoties...
Ļaudis saprast censtos,
Ko jūtu, blakus tiem esot:
Brāzmas vēsās ir manas skumjas,
Brāzmas siltās ir mana mīla,
Šalkas lapās ir mani čuksti,
Šalkas viļņos ir manas dziesmas...
Bet bezvējš, sauss un vēss,
Ar Klusumā strauji apglabātām šalkām
Ir mana Nāve
Vakarā /5
Nāk vakars no tālas un teiksmainas malas,
Ne putniņš vairs dzirdams, ne ūdeņa čalas.
Tik mākoņu buras
Vēl kvēlo uz jūras,
Tad satinas lēnām un nodziest aiz salas.
Dus zilganie sili, dus lauki un sētas,
Dus debesis mirdzumā dziļas un svētas,
Tik dvēsele nedus
Kā zāle zem ledus -
Tā mostas no jauna, un sāpēt sāk rētas.
Laiks un darbs /7
Kā ūdens nemitīgs
no augstas klinšu kraujas
Laiks dziļā mūžībā
ar dzīves mirkļiem raujas.
Bet ir kāds lielāks spēks,
kas uzveic laika varu,
Ar nemirstību tas,
ar lauriem kronē garu.
Kā pērles gadi kļūst,
kad viņš tos satver rokā
Un rotā mirdzošā
sien beidzot vienā lokā.
Mēdz saukt to likteni,
kas spēcīgs, spožs un skarbs,
Bet tas mīt ikdienā,
un viņa vārds - ir darbs.
Zvaigznei /3
Ak, zvaigzne tālā, laipni lēnā,
Tu - mūžam nevīstošais zieds
Virs padebeša iedzeltēnā,
Kad mežiem pāri nodziest riets!
Cik tūkstoš acīm naktī klusi,
Kad viņas izmisumā kvēl,
Tu neesi jau spīdējusi
Un cikām nespīdēsi vēl?
Cik tūkstoš sirdīm spēku dvesi
Tu, mācīdama sāpes ciest,
Kaut pati dzirkstele tik esi,
Kas riņķodama tumsā dziest!
Laimīti auklējot /2
Laimīt, mans sīkais bērns,
Kad liela tu augsi?
Kad tavas acis zvīļas kļūs,
Kad mani tu vārdā sauksi?!
Kā bērnu uz rokām šūpoju
Vēl tevi un klusi smaidu,
Kad kļūsi reiz liela un cēla -
Es gaidu un nesagaidu.
Laimīt, mans sīkais bērns!
Skan dienas kā sudraba zvani
Caur smaidiem klusas asaras
Vai acīs man nepamani?
RSS |
Kontakti |
Lapas karte
