Dzejoļi par mīlestību
Dzejolis par mīlestību /67
Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens - mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās - mana nevainība...
Tavas uzrauktās uzacis - mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes - mana simpātija,
Tavas stiprās rokas - mana drošība,
Tu vienīgais un īstais - mana mūža mīlestība...
Jūs baltu dvēseli zem kājām viņai paklājiet
Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
Kad kopā sakusušas
debesis un zeme zied.
Un tur pa vidu - jūsu mīlestība iet.
Jūs baltu dvēseli zem kājām
viņai paklājiet.
* * * (Man tev jāsaka...) /2
Man tev jāsaka
tik milzīgs mīļums,
ka man kauns
par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas
to pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs
pavisam.
Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem
un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi
un tiesu.
Un stāv tā reize
pār mani
kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.
Cik negaisies bija jānāk,
cik zibeņiem
bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!
Sludinājums /4
Izīrē dzīvi -
Tādu mazliet apbružātu,
Bet mīlīgu,
Kopā ar ledusskapi
un diviem logiem
Uz sētas pusi.
Lēti.
Par trīs saujām.
Skaidras un konvertējamas
Mīlestības.
Un kādu mazumiņu
Stabilitātes.
Laimīgos lūdzu netraucēt.
* * * (ar tevi...) /3
ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass
bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu
tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos
es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti