Dzejoļi par mīlestību

Vai tā?

Man tikai jāizstiepj rokas -
Es varu aizsniegt debesis.
Man tikai maz - mazliet jāpaceļas uz pirkstgaliem.
Vai tu mani redzi, mans draugs?

Ik naktis nedzirdamiem soļiem
Es staigāju tavā dārzā.
Zāļu stiebri līgojas viegli.
Ziedkausiņi dzidri zvana.

Dzidri.
Visapkārt tumsa, samtaina tumsa.
Pēkšņi es apmulstu,
Apmulstu visa.

Gaisma, dīvaina gaisma nolīst pār mani
Kā no tūkstoš miljonu saulēm.
Un es peldos, un zūdu nebeidzamā gaismā.
Vai tā tava mīlestība, draugs?

Ja sēdētu tu man iepretim,
es šovakar sarunātos
ar tevi par dienu nākamo
un to, kā mums citādi klātos,
ja pasaule atšķetinātos.

Bet nesēdi tu man iepretim,
nedz arī šķērsām vai blakus,
un tāpēc uz papīra saldētiem
šiem vārdiem pie sevis ļauj atkust
un mēģini saprast, ko saku.

Pilsētas meitene draiska
Ar plaukstām aizklāj man acis
Un smiedamās prasa
Mini kas esmu

Naktīs
Tu esi karstvīns salds
Asinīs kas kvēlu uguni kuŗ
Kaņepes zieds
Reibinošus sapņus kas buŗ

Rītos
Tu esi ūdens salts
Slāpes kad dzesētas
Aizmirsts kas tiek
Kaislīgs čuksts
Izteikts kas vējā gaist

Bet vienmēr Tu būsi
Mana nerātno sapņu feja
Pilsētas vientulību
No manis kas atvairīs

Tava āda kā zīds.
Tavas domas kā mīts.
Tavā sejā mirdz rīts,
Kurš pienācis negaidīts.

Tavas acis tik skaistas.
Zaļgani zili tās laistās.
Tās manī tā raugās,
Ka sirds mana stājas.

Tava balss ir tik maiga.
Tā manī atskan tik liega.
Tavi mati tik brīvi.
Tie sapinuši manu dzīvi.

Tu visa esi mans prieks.
Es vienmēr būšu parādnieks.
Es nekad Tev nespēšu dot to,
Ko devi man kā sevi, vienīgo.

Es Tevi mīlu!
Tam ticēt negribu, bet tomēr zinu.

Es Tevi mīlu!
To noliedzu, bet dzirdēt gribu.

Es Tevi mīlu!
To dzirdot, atkal Tevī grimstu.

Es Tevi mīlu!
To liedzot, sirds man pukstēt stātu.

Es Tevi mīlu!
Tas tiešām izteikt daudz man ļautu.

Es Tevi mīlu!
Ja to dzirdētu, tad Tevi paturētu.

Es Tevi mīlu!
Es to Tev vienai pateikt spētu.

Es Tevi mīlu!
To saku Tev es tagad - jo tomēr zinu.

Es Tevi mīlu!

Ieskaties arī