Dzejoļi par ziemu

Krakš /7

Mēnessnaktī slinki bradā lausks
Un gurdi gurkstot grimst zem viņa soļiem sniegs.
Pie pakšķa zveļ ar cirvi baļķi −− krāks! −−
Un soļo nesteigdamies tālāk.

Pie manis pienācis, viņš uzpūš ledus elpu −−
Nozib −− krakš −− kā koks −−
Vienaldzīgi aizgurkst soļi.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Eglīte /31

Mēs uzslējām eglīti –
Dzīvu zaļu trepīti,
Pa kuru svecītes augšup skrej,
Lai paskatītos,
Lai paraudzītos
Visapkārt līdz pašai pamalei.

Nu tā, kas ir augstu,
Pie mutes liek plaukstu
Un ziņo: ”Jūs apakšā, klau!
Ū! Debestiņ manu!
Pie apvāršņa manu
Es gaismu, kas pieņemas jau!”

Mēs uzslējām eglīti –
Debesu trepīti,
Uz kuras svecītes stāj
Un pirkstgalos ceļas
(Ka tik nenoveļas!),
Un gaismai ar plaukstiņām māj.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Sniega Dziesma 2 /19

Cik bagāta ir
Ziemas karaliene!
Viņas klēpis piebērts
Smalkām, vizošām rotām

Un viņa dāvā tās
Izšķērdīgi,
Smejoties par mūsu steigu
Pēc laicīgām mantām.

Neviena pasaules rota
Nav tik smalka un tīra
Kā viena sniega pārsla.

Cik bagāta ir
Ziemas karaliene!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Sniega Dziesma 1 /3

Mans ceļš vēl apsnidzis no rīta.
Balts. Nesamīts.

 Kas atnāks pirmais
Un atstās iemītas pēdas
Kā zīmes, kā rakstu
Jaunai, baltai
Dienas lapas pusei?

Tad atkal
Pārklāsies sniegiem –
Sniegs ir mūžīgs
Un mūsu pēdas
Ir tikai mazi, nepastāvoši
Iespiedumi
Laika skrējā.

Mūžības krāsa ir balta.
Kā sniegs.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

* * * (Snieg...) /14

Snieg. Mēs abi šodien ziemu sākam,
Palūgsim, lai vakars vēlāk tumst, -
Jākļūst baltākam un patiesākam
Liktenīgam tālumam starp mums.

Snieg. Starp mums viss baltā miglā tinas,
Ceļš un dzīve balts un līdzens tiks –
Sniegi visas grambas nolīdzinās ...
Nolīdzinās, tikai ļoti stigs.

Snieg. Jau zeme ir ar baltiem svārkiem,
Mums pie saviem logiem jāpaliek,
Jākļūst baltākiem un patiesākiem.
Snieg. Cik tomēr neprātīgi snieg!

Atvērt dzejoli jaunā lapā...