Apsveikumi Dzimšanas dienā

Vēlējums /4

Lai mērķus tādus sev spraužam,
Ko sasniegt bez mūžības spēj.
Lai dzīvojot rozes tik laužam,
Ko palīdz, kad asaras sēj?

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Tāles /4

Mēs zinām it labi: tas tikai tā liekas,
ka tālumā zeme ar debesīm tiekas.
Bet diez' kādas burvības apmulsināti —
pēc debesīm tālē tik tiecas mums prāti.

Jau bērnības miglā turp traucamies,
caur sapņiem, kā magonēm, maldoties.
Turp traucam, kad tuvu pie mūža gala.
Tak sprīdi nav tuvāku debesu mala.
Bet tomēr arvien vēl jo skaistākām ainām,
ar pilīm un torņgaliem pasakainiem,
ar baltbērzu birzēm tā viļ mūs un sauc,
un sirds kā bez jēgas uz priekšu tik trauc.
Uz priekšu, uz priekšu! Kas nespēj — lai krīt,
kaut rinda jau pašam — ne šodien, tad rīt.
Uz priekšu, uz priekšu! Vēl atlicies brīd's:
lūk, debess tepat, kā zils taurenīts trīc!

Tā traucam un skrienam un — laimīgi esam,
jo sapni par debesīm krūtīs sev nesam.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Pavasara dziesma /27

Augšā, augšā,
Nesnaud ilgi!
Dzīve sauc,
Kalni zilgi.

Strauti čalo,
Lapas plaukst,
Putni lido,
Niedras čaukst.

Airi tver −
Straumē nāc.
Dzīves upe
Garām krāc.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Marko Polo /1

Tev priekšā
kontinents, kam
kartē nav pat kontūru.

Šai lielā nezināmā,
kam nav ārpuses, nav malu.
Tu dodies iekšā kā uz zemes galu.

Un karavāna sakustas:
viss Tev vēl priekšā.

Ir tuksneši,
ir mākoņaini kalni,
ir lielas upes, dziļas aizas,
un šaubas Tevi māc, māc bailes.

Ceļš atpakaļ sen zudis:
karavāna kustas,
ved Tevi iekšā.

Viss priekšā.

Tad pēkšņi −
nekad vēl
nesapņoti sapņi,
brīnumainas pilsētas
un palasti un pagodas,
un cilvēki, kas tajās dzīvo.

Un nu Tev pietiks visam mūžam
brīnīties un nedzirdētus stāstus stāstīt
par zemes galu, kam nav āra, viss tik iekšā ...

Vēl karavāna kustas − it viss vēl tikai priekšā.

Atvērt dzejoli jaunā lapā...

Iesmel sevī jauno! /1

Tāles klusi iesaucas,
dažkārt pat auro,
nāc Tu, gatavs lidot,
skriet vai iet,
kas esi šīs pasaules
dzemdēts.

Tā balss, kas mūs visos
velk un vilina
aiz paugura,
aiz upes loka
zem tāliem lietus mākoņiem
tur, kur šķietami apaļojas
apvārsnis,

kur mūsu pēdu ieraksts
nav vēl justs,
un zemapziņā, atmiņās
tas, kas būs,

vēl nav,

sliecies pretī,
tausti, acīm aizvērtām,
un ieņem sevī, apskauj
to, kas tevī atvēries
jau šaipus
paugura,
upes loka
zem tālā, tuvā mākoņa
jau esi Tu, gaismā,

acīm atvērtām –
Iesmel sevī jauno!
 

Atvērt dzejoli jaunā lapā...