Dzejoļi par dzīvi
Skumjā dienā /3
Ak, skumjās dienas
vieglā nopūta —
man tevi dzert
un dzert,
un neatdzerties.
Sīks lietus miglo
liepu platās lapās
un rudens tuvu jau,
kaut vasaras
nav bijis.
Ak, skumjās dienas
klusā nopūta,
kam neizdziesti tu
ka soļu dziesmas naktī,
jo gana jau
man sīkās vienmuļības
un apnicis
šis akmens krūtīs —
sirds.
Skumju vīns /1
Dzersim šonakt skumju vīnu,
ja nav spuldzēs aizdegts prieks.
Draugs mans sapņos brauc uz Ķīnu,
te viņš jūtas svešs un lieks.
Domu brāzmainajos vējos
viegli pāri jūŗām traukt,
bet kas vienreiz sācis klejot,
to vairs mājās neatsaukt.
Draugs no sevis bēg uz Ķīnu ...
Domā, ka man dzīvot tīk?
Dzersim labāk skumju vīnu,
tā nav laime. — Neapnīk.
Zvaigznes /4
Šovakar vējam
glāstoši pirksti
un zvaigznes mirdz silti
kā kamīna liesmas,
pie kuŗa sildījos sapnī.
Un šonakt es nevaru klusēt —
šovakar zvaigznēm
pastāstu pasaku skumju,
cik dzīvē dažreiz iet slikti,
bieži nav naudas un Āzijas kalni tik tālu,
bet rudens vienmēr iekrīt tai laikā,
kad strazdiem jāizsvilpj sāpes no atmiņu dārziem.
Šonakt pasaulēm tālām
gribējās aizlidot līdzi
plašumā, kuŗam nav gala,
bet —
rudens vienmēr uznāk pirms laika,
un spēka trūkst pacelties pašai sev pāri.
Mans draugs /5
Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,
kam spārni straujāki kā bezdelīgai,
kas skumju važas iesviež vējos brīvos
un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.
Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,
kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi
un bijušā nekad vairs nenožēlo,
kas mīlē dzīvi, pelēko un lēto,
un gavilēm sveic dienu neredzēto.
Maldugunis
Mēs maldāmies, mēs maldāmies,
mēs — maldu uguntiņas.
Mēs tiekamies un šķiŗamies
un plīvojam kā viņas.
Kā viņas, aizdegamies mēs
un miglā klīstam klusi,
un klusi beigās izdziestam,
kad sirds ir piekususi.
Un pasaule — šis lielais lauks
ar zaļo dzīves leju —
ir pusnakts mirklis baigs un jauks
ar malduguņu deju.
Mēs klīstam, dzirkstam, plīvojam —
kur jauki zib un laistās!
Ak, lielais Malduguņu-kurs,
cik tavas dzirkstis skaistas!
RSS |
Kontakti |
Lapas karte
